Nobeigums
Jau divas reizes pirms tam biju lasījusi Vladimira Nabokova „Lolitu”, šī bija trešā reize. Arī itāļu rakstnieces Pias Pēras grāmatu „Lolitas dienasgrāmata” esmu izlasījusi jau labu laiku pirms šī referāta tapšanas. Otrais minētais darbs tiek uzskatīts par pseido romānu, atbildi Nabokovam, kurā visi jau Nabokova izklāstītie notikumi attēloti no mazās meitenes skatu punkta. Autore cenšas pierādīt galvenā varoņa Humberta Humberta neciešamo stāvokli, ko izraisījusi Lolitas samaitātā rīcība, autore paudusi domu, ka tieši Lolita ir bijusi pavedinātāja un Humberts viņas upuris. Šī atkāpe bija nepieciešama, lai es varētu labāk paskaidrot savu izpratni par „Lolitu” kā daiļdarbu un Nabokovu kā autoru.
Tātad, tikai uzsākot šo rakstu darbu es beidzot izskatīju pieejamos datus par autoru - kritiķu un komentētāju viedokļus, laikabiedru atmiņas un vispārīgus spriedumus par konkrēto daiļdarbu un Nabokova darbību. Un tikai tagad saprotu, cik svarīgi pirms kāda daiļdarba lasīšanas uzzināt pamatinformāciju par tā autoru, darba tapšanas apstākļiem un iemesliem. Ne velti skolā pirms katra konkrēta darba apskates, skolotājs nedaudz pastāsta arī par autoru. Līdz šim šī vienkāršā patiesība nebija „nosēdusies” manā apziņā. Ja pirmās divas reizes Nabokova „Lolitu” un Pias Pēras „Lolitas dienasgrāmatu” lasīju ar vienkāršu pusaudzes aizrautību, cenšoties romānos paredzēt nojaušamo notikumu attīstību, tad šoreiz es tiešām iedziļinājos romāna tekstā. Salīdzināju to, ko uzzināju par autora paša aizraušanos reālajā dzīvē (franču valoda, šahs, literatūra utt.) un kā tas meistarīgi iekļauts tekstā. Pirms tam es īsti nespēju izprast kāpēc Nabokovs ir izveidojis tieši šādu vīrieti un piedēvējis tādas rakstura īpašības kādas saprotamas no daiļdarba teksta, taču uzzinot, ka katrā varonī Nabokovs ir ielicis kaut ko no sevis, es izpratu Humberta rašanās cēloņus. Es uzskatu, ka izmantojot radītajā varonī to ar ko tu pats reāli nodarbojies un sīki pārzini, ir iespējams panākt ticamību, izbēgt no nenozīmīgām, bet ievērojamām kļūdām un galu galā izglītot daiļdarba lasītāju. Kā piemēru varu minēt, spilgto dažādo tenisa spēles servju aprakstu, kas liek noticēt tam, ka Humberts tiešām prot spēlēt tenisu un Nabokovs pārzina šo spēli tā, lai par tās niansēm varētu pilnvērtīgi informēt lasītāju. Tā, manuprāt, ir viena svarīga daiļdarba kultūrvēsturiskā vērtība. Nedrīkst aizmirst arī tēlainos Amerikas dabas aprakstus, informācijas izklāstu par dažādiem ievērojamiem objektiem, tā arīdzan izglītojot lasītāju, informējot arī par Amerikas iedzīvotāju paražām un tikumiem. Man kā maz ceļojušai būtnei, šī informācija bija visai aizraujoša, lai neteiktu vairāk. Jo vairāk jauna es uzzināju par Vladimiru Nabokovu, jo vairāk manī sakņojās apziņa, ka viņš ir viens no (jāatzīst daudzajiem) krievu literatūras dižgariem. Protams, mēs lasītāji nedrīkstam aizmirst Tolstoju, Puškinu un citus izcilus krievu izcelsmes autorus, tomēr uzskatu, ka Nabokovs ir savā veidā nepārspējams 20. gadsimta literatūras ietvaros. Iespējams, ka ar laiku, izlasot Nacionālās bibliotēkas cienīgus grāmatu apjomus, es domāšu citādāk, tomēr es nekad nespēšu pateikt, ka Nabokovs ir bezvērtīgs literāts. Tieši šī rakstu darba tapšanas ietvaros, nonācu pie vēlmes izlasīt vismaz divus bibliogrāfijā pieminētos darbus. Kā vienu minu romānu „Ada”, kas radīts jau pēc „Lolitas”, šo darbu vēlētos izlasīt, lai pārliecinātos par to, ka „Lolita” bijis augstākais punkts Nabokova karjerā, vai spētu noliegt šo daudzviet izteikto apgalvojumu. Otrais mana izlasāmo daiļdarbu sarakstā būtu ierindojams „Mašeņka”, jo tas ir pirmais šī autora sarakstītais romāns. …
