Arī stāstā „Profesora Eipura orķestris”, rakstnieks tēlojot darbību Rīgas rakstnieku un mākslinieku darbības klubā, apkārtesošo izvēlējies atainot caur dzirdes gleznu, iekļaujot pēc iespējas dažādākus un interesantākus trokšņu aprakstus, palīdzot sajust to kņadu, kas mīt šajā klubā brīdī, kad sākas stāsta darbība. Šeit švīkst dejotāju zoles, pa galdiem dun dūres, paukšķ korķi, šķind trauki un tas viss vēl mijas ar nesakarīgām dziesmām, smiekliem un skaļām valodām.
Šajā pašā stāstā skanīgi un ne bez ironijas un humora dzirksts izvēlēti varoņu personvārdi, kas arī būtībā ir neliela dzirdes glezna un piešķir stāstam košākas nokrāsas, turklāt šiem personvārdiem piemīt arī tēlu raksturojoša nokrāsa. A. Eglītis saviem varoņiem izraudzījies tādus vārdus kā Ģirts Stvikšs, Žanis Pelūde, Osvalds Josts, Glīta Eipure, Monika Silgale. Gan vārdi, gan uzvārdi izmeklēti pēc iespējas izteiksmīgāki, turklāt veido savstarpēju fonētisku saspēli un ritmiskumu, tos izrunājot.
Katrs A. Eglīša literārais darbs pierāda, ka rakstnieks bijis talantīgs raksturotājs un vārdu gleznotājs. Intuitīvi meistarīgi viņš izvēlas leksiku un mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, nezaudējot sev raksturīgo valodu, stilu un ironisko un humoristisko skatu uz dzīvi. Tieši šīs iezīmes A. Eglīti atšķir no citiem rakstniekiem un lielā mērā izceļ viņa darbus.
SECINĀJUMI
1. A. Eglītis savos darbos izmanto personīgo pieredzi, piemēram, tēlojot vidi un cilvēkus, kādi bija viņa apkārt.
2. Stāstos jūtamas divas galvenās biogrāfiskās iezīmes- saslimšana ar tuberkulozi un gleznotāja amats.
3. A. Eglītis plaši un izteiksmīgi apraksta telpu un vidi, kur risinās stāsta darbība, pievēršot uzmanību savai valodai un izteiksmei.
4. Katrs stāsta varonis ir spilgti portretēts, pievēršot uzmanību gan tā vizuālajam izskatam, gan raksturiezīmēm. Parasti šie abi raksturojumi viens otru paskaidro un paspilgtina.
5. Stāstos izmantoti dažādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, arī ironisks un grotesks skatījums uz cilvēkiem un dažādām sadzīves situācijām.
…
