Nepietiek ar to, ka vecāki strādā, vajadzīgs arī, lai pats bērns izjustu kā tas ir, un beigās būtu jāparāda, ka darba augļi ir saldi, lai būtu motivācija kaut ko savā dzīvē uzsākt pašam. Šeit atkal vainīga ir mātes audzināšana, jo mīlestības dēļ netika parādīta darba grūtības. Briesmīgi apzināties, ka dēls, kas ir tavas pūles un darba gadi, ir kļuvis par nekauņu, mātei noteikti salūza sirds uzzinot, ka viņš māti ienīst. Mīlestība arī pret bērniem ir akla, un, manuprāt, šī saruna mātei lika saprast, ka tā paaudze, kas paliks aiz viņas, ir ieguvusi maz no saviem vecākiem un saviem bērniem spēs tālāk nodot tikai dzeršanas kāri un nespēs bērnos ieaudzināt darba tikumu. Arī šeit, tāpat kā „Cepurnieka pilī”, vecāki saviem bērniem vēl tikai to labāko, bet nav izvēlējušies pareizos līdzekļus, lai sasniegtu mērķi. Tomēr atšķirība ir tā, ka vienā gadījumā tas tiek darīts ar baiļu radīšanu, otrā ar citu galējību – pārspīlētu mīlestību. Vēl māte Krustiņu nevar uztvert kā pieaugušu. Tā ir vēl viena paaudžu problēma, gluži kā neviens neieklausās Artā. Māte Krustiņam saka: „Ak tu palaidnis!”, kas man saistās ar frāzi, ar kādu rāj mazus bērnus. Krustiņš, tāpat kā Miķelis ir bērns, vecākiem, kas visu savu mūžu ir strādājuši, un iespējams, saviem bērniem neko nav iemācījuši, jo ir bijuši aizņemti darbos, vai ir licies pašsaprotami, ka bērni paši sapratīs, kas ir labi un kas nē. Tāpat abi varoņi arī saņem mācību par to, kas viegli un ātri nāk, tas tik pat viegli un ātri arī iet prom. Abi varoņi ir vāji cilvēki, jo ir ieguvuši atkarības – viens, tāpēc, ka māte ir bijusi pārāk mīloša un nekad nav bijusi spējīga pateikt, kaut ko nepatīkamu, tādējādi nododot savas zināšanas tālāk, otrs – jo mātes rūpes vispār nav izjutis. Manuprāt, šie abi cilvēki meklē aizmiršanos ēšanā un alkoholā. …
