Arnolds Apse "Klosterkalns". Analīze

Kā pirmo apskatīšu apkārtējo cilvēku garīguma trūkuma un mērķtiecības trūkuma problēmu. Klosterkalna iemītnieki dzīvo tikai šai dzīvei, un nevarētu teikt, ka viņi to izmanto. Viņus visus varētu nosaukt par „pelēko masu”, kas pilda primitīvās mehāniskās darbības- no rīta aiziet uz darbu, vakarā atnāk atpakaļ. Viņiem pietrūkst tā spožuma un neparastuma, kas griež pasauli. Var teikt, ka viņi ir pilnībā statiski- attīstībā neesoši.
CITĀTS „Cilvēki aizvēra logus, jo viņi mīlēja tumsu. Tad neviens neredzēja Kaina vaibstus viņu sejās.”
Šos cilvēkus raksturo norobežošanās un bēgšanas princips šo problēmu risināšanā. Vai arī: „Ko es neredzu, tas mani neskar.” Mūsos no sākta gala ir duālisms. Tieši tāpēc nākas piedomāt par to, vai ļaunais neapspiež labo.
CITĀTS „Kad pasaulē kā elku apsēstā dievnamā pārplīsīs viltus praviešu darināts aizkars un tā vietā cilvēce bijīgi noliks Svēto Kausu- sirdi, vienīgo, dzīvo miera un brīvības likumu, ko tik ļoti noliedz un nicina laikmeta gudrie, pārgudrie un stulbuma apsēstie.”
Dzīvība un nāve kā galvenie pretstati. Tekstā daudz un dažādi tiek apspēlēta nāves problēma. Cilvēki no tās baidās un pat gaida. Mūs vienmēr ir interesējis, kas notiks pēc tam, pēc nāves. Elle un Paradīze. …