Laimē laimi meklēt

Ātrums, kādā koki nomet lapas, man atgādina asaru ūdenskritumu pār vaigiem, gājputnu aizlidošana manī raisa idejas bēgt, un rīti bez salnām man iedveš bailes no cerību zuduma.
Salnas nebija...
Un vakar man pazuda četras cerības- viena par nevīstošām margrietām, otra par lielām šūpolēm dārzā pie mājas, trešā un ceturtā par gaišām debesīm visu atlikušo gadu garumā. Iesim, lai arī septītās dienas saulrietā neredzēsim galu, lūdzu, paiesimies vēl mazlietiņ! Man tikai vajag svaigu gaisu un sešdesmit santīmus baloniem, kuri, pilni ar hēliju, mani paceltu gaisā. Vēl dažas sekundītes, un es atvēršu acis un ar pilnu krūti metīšos kaujā ar Tevi. ”
Viss, ko Tu saki, ir klusums. Arī Blaumanim Tu atbildēji ar to pašu? Man gribējās dialogu, diemžēl, iznāca tikai salts monologs. Negribēju dzirdēt pārcilvēcības, man tikai vajadzēja atrast kopsakarību starp Blaumaņa salnām pavasaros un maniem drēgnajiem rudeņiem.
Kolīdz uzsnigs, sāksim visu no gala…Es sargāšu ķermeni no nosalšanas, un Blaumanis apsolīs Lieni neatstāt sabradāšanai, viņš apsolīs arī Edgara un Kristīnes purvā uzsliet tiltiņu un pats savu laimi nemeklēt laimē.
Tilti deg, un ugunsdzēsēji nebrauc…
…