Attiecību raksturojums Viktora Igo romānā "Parīzes Dievmātes katedrāle"

2.Esmeralda- Kvazimodo
Kvazimodo meiteni ievēroja jau no pirmā acu skatiena, viņš novērtēja to, ka viņa bija laba pret viņu tad, kad viņam klājās grūti, kad ļaužu pūlis viņu izsmēja un spīdzināja.
„.. šajā mirklī viņš ieraudzīja, ka ļaudis pašķiras. No pūļa iznāca dīvaini ģērbusies meitene.. Tā bija čigānu meitene.. ne vārdiņa nesacīdama, meitene pienāca klāt notiesātajam.. un, atraisījusi no jostas blašķi, pielika to pie nelaimīgā izkaltušajām lūpām..”
Īpašs notikuma rezultātā jūtu saasinājums radās Kvazimodo personībā.
„Tad šajā līdz šim tik sausajā un liesmojošajā acī ieriesās liela asara un lēnām noritēja pār izmisumā sašķobīto seju. Varbūt tā bija pirmā asara, kuru nelaimīgais jebkad lējis..”
Kvazimodo izglāba šo neparasto būtni, no nāves, nozagdams nakts tumsā.
„Šis satricinājums notiesāto apžilbināja. Viņa atvēra plakstus, paraudzījās Kvazimodo un tūdaļ tos aizvēra, it kā nobijusies no sava glābēja..”
Kvazimodo bija īpaši gādīgs pret meiteni, rūpējoties par patvērumu un viņas drošību katedrāles cellē, kurā viņa pagaidām apmetās.
„Turklāt gādība, kādu izrādīja tik neglīts radījums kā Kvazimodo tik nelaimīgai būtnei kā uz nāvi notiesātā, izraisīja pūlī aizkustinājuma jūtas..”
Kvazimodo ļoti kaunējās par savu izskatu meitenes acīs, tāpēc nerādījās viņai priekšā. Meitene nespēja saprast, kāpēc viņš viņu izglāba no nāves, tomēr viņa bija saviļņota par viņa teikto – „..Saviļņota meitene pacēla galvu, lai atbildētu. Kvazimodo bija pazudis..”
„Viņa nekādi nevarēja saprast savādo draugu, kuru viņai dāvājis liktenis..”
…