Soli pa solim mēs virzāmies uz priekšu, tuvāk pie horizonta, taču sasniegt to nevaram. Tas paliek aizvien tālāk un tālāk. Tāpat kā mērķis, kurš ir sasniegts, bet rodas cits. Dzīve sastāv no mērķiem, izvēlēm, krustceļiem, un jaunam cilvēkam, kurš grib izveidot savu gaismas pili, var klāties grūti. Nav pieredzes, nav pārliecības par nākotni. Noraidot padomus, būs grūtāk, nekā tad, ja pieņem tos. Nekur nav teikts, ka jādzīvo pēc kādas noteiktas formulas. Katrs to veida pats, izgudro savus likumus, taču tiem jāsaskan ar citiem, jo pasaulē neesi vienīgais. Pasaules teātri veido tādas pašas dzirkstelītes, kuras arī ceļ gaismas pili, taču pasaules skatuvē nebūs redzamas visas, jo katram ir dota sava noteikta loma. Katrs cilvēks ,,spēlē”, taču arī šeit jāzina robeža, lai dzīve nepārvērstos par spēli, bet gan paliktu par vienīgo, ko nevar atkārtot. Jauns cilvēks, savā vaļā ticis, padzīvo vieglāk, ja atrod viducīti. Nedrīkst doties reibinošā ceļojumā, jo ne vienmēr ceļš vedīs atpakaļ, nevajag noraidīt padomus un savas dzimtas mājas, jo var gadīties, ka vairs nav kur iet. Kas notiks, ja pārāk daudz vaļas būs ikvienam jaunam cilvēkam. Varbūt ikkatrs pasaules skatuvē sāks rīkoties, kā vēlās sirds! To neviens nezina, bet, manuprāt, jaunam cilvēkam būs dzīvot vieglāk, ja visur būs robežas. Nav pārāk daudz vaļas, taču neviens netraucē iztaisnoties un izplēst spārnus. Savādi cilvēki, nesaprot, ka spārni ir tikai dvēselei. Savos sapņos viņš var lidot, cik tālu vien var, bet, atgriežoties īstajā, jādomā par savu nākotni, saviem vecākiem, tuviem cilvēkiem un līdzgaitniekiem. Mūžīgie var būt sapņi, mūžīgas zvaigznes virs mākoņiem, kuras rada ceļu arī vistumšākajās nakts stundās. Ceļš vienmēr ir, tikai to jāatrod! …
