Recenzija par Dž.Heriota grāmatu "Ja vien viņi prastu runāt"

Secinājumi.
Pirmkārt, vienmēr jāatceras, ka cilvēki nav vienādi, tādēļ jācenšas pret tiem izturēties ar maksimālu sapratni, tomēr neaizmirstot, ka dzīvnieks ir tas, kuram nepieciešama mūsu galvenā uzmanība. Otrkārt, ar cilvēkiem jārunā skaidrā un saprotamā valodā, lai tie zinātu, kas ar viņu mīluli notiek. Tas attiecas arī uz brīžiem, kad jāpaziņo, ka dzīvnieku glābt vairs nevar, kā piemēram, kad Heriots runājas ar veca suņa saimnieku: „Mēs nedrīkstam vienkārši gaidīt, kamēr viņš nomirst. Jau tagad viņš cieš stipras sāpes, bet drīz vien mokas kļūs neciešamas. Vai Jums neliekas, ka labākais, ko mēs varētu darīt, būtu viņu iemidzināt? Galu galā viņš nodzīvojis garu, labu mūžu,” (Heriots, 2001, 97.lpp.). Treškārt, medicīna nepārtraukti attīstas, tādēļ arī veterinārārstam jābūt lietas kursā par jaunākajām tehnoloģijām un preperātiem, kas varētu palīdzēt. Ceturtkārt, nedrīkst noliegt to, ka reizēm arī veterinārārstam ir bail. Bet kā teicis Heriots : „Toreiz es atklāju, ka bailes allaž ir ļaunākas par īstenību,” (Heriots, 2001, 191.lpp.), tad tomēr ir svarīgi skatīties bailēm acīs, turklāt nevajag arī baidīties lūgt palīdzību. Īpaši svarīgi tas varētu būt darbā ar zirgiem, jo kā zināms, tad zirgi ir ļoti jūtīgi un ne katram ļauj sev tuvoties. Piektkārt, jāatceras, ka veterinārārsts nav Dievs. Visus izglābt mums neizdosies, tomēr mēs varam pēc labākās sirdsapziņas censties, cik vien spējam. Un mācība, ko izteicis Zigfrīds un ko es noteikti atcerēšos, un tādēļ centīšos neuztraukties, ir : „Visai regulārās atstarpēs manā darbā pienāks brīži, kad izskatīšos kā pēdīgais nejēga,” (Heriots, 2001, 51.lpp.).

…