Kvazimodo atpazīst- tā bija viņa. Vīrs sakārto cilpu, tad atgrūž kāpnes un uzlec meitenei virsū uz pleciem. Virve vairākas reizes apgriezās, čigānietes augumam pārskrēja briesmīgi krampji. Un šajā mirklī atskan Frolo velnišķīgie smiekli, kurus kuprītis redzēja, nevis dzirdēja. Zvaniķis atkāpās un tad ar niknu sparu metās virsū garīdzniekam , ar milzīgajām rokām nogrūda viņu tanī bezdibenī pār kuru bija pārkāries. „Lāsts!”- iesaucas garīdznieks un krīt lejā. Notekcaurule gadās viņam ceļā un garīdznieks pieķeras tai. Mirklī, kad viņš taisās kliegt otrreiz, viņš ierauga pār sevi lielo galvu un saprot visu. …Kādu brīdi garīdznieks klusējot izmisīgi noturas, skrāpējot sienu, tad lēni sāk slīdēt, pārplīst viņa sutana (tērps), garīdznieks, nesagaida palīdzību no Kvazimodo, kurš skatās uz Greves laukumu un raud. Lejā ziņkārīgie sanākuši un spriež, ka neprātis lauzīs sev kaklu. Garīdznieks ar šausmām saprot, ka visas pūles noturēties ir veltas, krīt, sākumā ar galvu pa priekšu, tad vairākas reizes apgriežas gaisā, aizķeras aiz kādas mājas jumta, taču nevar noturēties, nokrīt zemē un vairs nekustas. Kvazimodo noskatoties uz abiem mirušajiem bēdās saka: „Tas ir viss, ko mīlēju!”
Sakarā ar šo notikumu klīst dažādas baumas, ka pienākusi tā diena, kad sātanam Kvazimodo vajadzēja aiznest burvi Klodu Frolo. Pieļāva, ka Kvazimodo sadauzīja viņa ķermeni, lai paņemtu dvēseli, tāpēc arhidiakonu neapglabāja svētītā zemē. Kvazimodo pazūd, neviens nezina, kur viņš palicis. Pjērs Grenguārs atgriežas pie dramaturģijas un gūst tur sekmes, Febs de Šatopers arī ņem traģisku galu- apprecas. Naktī pēc nāvessoda izpildīšanas, bendes kalpi noņēma Esmeraldas līķi no karātavām un, kā parasti, aiznesa to uz Monfonkona kapu pagrabu. Akmens mūrējuma slānis, kas kalpoja šai būvei par pamatu, bija ar dobu vidu, to pārlika ar restēm, izveidojot tādu kā aku, kur sameta visu nelaimīgo līķus, kuriem tika izpildīti nāvessodi…. Apmēram pēc pusotra vai diviem gadiem, pagrabā atrada divus skeletus, no kuriem viens bija apķēris otru. Uz viena no šiem ģindeņiem, kas bija sieviete, atrada balta tērpa atliekas un ap kaklu zaļām pērlītēm izšūtu amuleta maisiņu, kas izrādījās tukšs. Otrs skelets, kas turēja pirmo ciešos apkampienos, bija vīrietis. Varēja redzēt, ka mugurkauls tam izliekts, galva dziļi ierauta starp lāpstiņām, viena kāja īsāka par otru. Kad gribēja pirmo skeletu atbrīvot no otra skavām, pirmais saira pīšļos.
…
