Mana mīļākā zeme ir mana Latvija. Tā ir tik skaista ar zaļām pļavām un dzidriem ezeriem, pūkainām pieneņu pļavām un spirgtiem rīta vējiem. Nekur citur tik laimīgi es necepšu desiņas kopā ar ģimeni, kā manā Latvijā. Es Latvijā dzīvoju jau 16 gadus. Pazīstu un mazliet arī esmu iepazinusi to. Es zinu kā izturēties pret savu zemi un man ir cieņa pret to, tādēļ - „Es Latvijā” sākas ar ģimeni, tad ar skolu, pilsētu un visbeidzot ar valsti. Var būt izklausās banāli, bet mīlestību pret Latviju vislabāk es izjūtu, kad neesmu tai klāt, vai arī dzirdot par kādiem sasniegumiem vai panākumiem.
Es jau vairākus gadus nodarbojos ar sportu un ir sanācis pabraukāt pa ārzemēm un saskarties ar dažādiem viedokļiem par Latviju. Protams, arī ar nepatīkamiem. Cilvēki saka, ka viņiem nepatīk Latvija. Bet es uzskatu, ka viņi ir nepareizi noformulējuši savus uzskatus, jo patiesībā viņiem nepatīk cilvēki, kuri saimnieko Latvijā vai Latvijas ekonomiskais stāvoklis. Zeme nav vainīga pie visām mūsu ķibelēm un nedienām, pati par sevi tā ir fantastiska. Iedzīvotājiem nepatīk lielās cenas – inflācija, skaļas ballītes ārpus mājām, piesārņota apkārtne, bet es domāju, ka pareizāk būtu teikt - man nepatīk Latvijas iedzīvotāji un viņu attieksme pret valsti. Manuprāt, mēs, kam Latvija ir dzimtene, varam izteikt nepatiku pret Latviju kopumā - kā mēs to veidojam, pieminam, pilnveidojam u.t.t. Bet tiklīdz kāds cits, piemēram, kāds ārzemnieks noniecina Latviju, izsaka nepatiku vai safabricē klajus melus par to, tas mūsos izraisa dusmas, jo tomēr katrā no Latvijas iedzīvotājiem, kuriem Latvija ir dzimtene, slēpjas nesavtīgs patriotisms pret to.
…
