Biogrāfija
Dzejnieks, prozaiķis. Īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis. Dzimis 1901. gadā Rīgā, miris 1950. gadā. Pirmā pasaules kara laikā bijis bēgļu gaitās Krievijā. Pirmos dzejoļus publicē 1925. gadā. Studējis medicīnu Maskavas universitātē un Latvijas Universitātē. Strādājis par skolotāju Drabešos. Brīvvalsts laikā Čaka vārds saistīts ar jauno autoru žurnāliem "Jauno Lira", "Trauksme" un mākslinieku apvienību "Zaļā vārna". Čaks ir izcilākais 20. gadsimta 20.-30. gadu latviešu dzejas reformētājs, radījis gan modernistiskus dzejoļus par dažādām Rīgas nomalēm un tipāžiem, gan latviešu strēlnieku epu “Mūžības skartie”, kas apbalvots ar Annas Brigaderes prēmiju (1940). Mūža pēdējos piecus gadus bija spiests rakstīt arī sociālisma celtniecību slavinošus dzejoļus, kuri tomēr izpelnījās oficiālās kritikas nosodījumu. Aktīvi darbojies teātra, kino un tēlotājas mākslas kritikā. 2000. gadā Rīgā, Lāčplēša ielā 48/50, atklāts Čaka memoriālais dzīvoklis. Kopš 2001. gada iznāk "Čaka gadagrāmata", nodibināta A. Čaka balva autoriem, kas kādā no mākslas jomām radījuši Rīgai veltītus darbus vai arī pētījuši un popularizējuši Čaka daiļradi.
Savādais gaidītājs
Sērijā “Saules zīmē” apgāds “Jumava” piedāvā Aleksandra Čaka “Savādo gaidītāju”, kurā izlases veidā apkopoti viņa dzejoļi un īsproza.
“Čaks uzskatīja, ka jūtas ir vienīgā īstā realitāte, vienīgā vērtība, kas dzīvē jāapliecina. Iespējams, tieši tas šai pragmatisma, mārketinga un menedžmenta laikā valdzina — kā viss neprognozējamais, noslēpumainais un iedvesmojošais.” …
