Baroks literatūrā

Baroka literatūra radās 16.gs. beigās un 17.gs. sākumā Itālijā un pakāpeniski 17.gs. izplatījās
pārējā Eiropā.
Baroka literatūra visspilgtāk izpaudās dzejā. 17.gs. vairākās Eiropas valstīs (Vācijā, Zviedrijā,
Nīderlandē u.c.) ne tikai uz literatūru, bet arī uz mākslu kopumā lielu ietekmi atstāja postošais
Trīsdesmit gadu karš, postoši kari un mēra epidēmijas plosījās arī citviet Eiropā, un literatūrā un
mākslā aktualizējās ar nāvi un cilvēka spēju ierobežotību un cilvēka mirstīgumu, arī reliģiju saistītas
tēmas un motīvi: Vanitas (uzsvars uz laicīgā pārejošo un nepastāvīgo raksturu), Memento mori
("atceries nāvi" - atgādinājums par cilvēka mirstīgumu) un Carpe diem (burtiski "tver dienu" -
mirkļa izbaudīšana). Baroka literatūra pievērsās arī mītam; antīkie mīti tika saistīti ar Bībeles un
kristietības sižetiem un motīviem.
Rakstnieki un dzejnieki, baroka laikmetā, uztvēra reālo pasauli kā ilūziju un sapni.Reālistiskie
apraksti bieži tiek kombinēti ar to alegoriskiem attēlojumiem.Plaši tiek izmantoti simboli, metaforas
, teātrāli paņēmieni, grafiski attēlojumi (dzejoļu rindas veido attēlu),retorisku figūru piesātinājums,
antitēzie , paralēlisms, gradācijas. Ir burleska - satīriska attieksme pret realitāti.
Baroka literatūra tāpat kā māksla piestrāvota ar misticismu, vīzijām, reliģisko simbolismu,arī
izmisumu un apjukumu, kas atklāja renesanses ideālu un priekšstatu krīzi. …