“Sniedz roku, jo tikai visi kopā mēs varam pastāvēt!”

Cauri šiem gadiem rudens zeltītās lapas steidz sārtoties aizvien ātrāk, bet saule, kas zemi reiz laistīja valgām rokām, tagad piesēj to ar asām nezālēm un dzelošām nātrēm. Viss, ko reiz es balināju, skrienot rudenim palīgā, sadeg pelnu pelēkiem dūmiem, bet man rūp, lai mēs šo nezāļu un nātru vietā spētu iestādīt smaržīgus, salda nektāra pārpilnus ziedus, kas uzplauktu vasaras tveicīgās naktīs.
Caur dzīvi es eju vienreiz. Tieši tādēļ, ja man ir iespēja būt laipnai pret kādu vai kaut ko labu izdarīt , es nevilcinos ne mirkli, jo otru reizi pa šo pašu ceļu man vairs nebūs lemts iet. Es aicinu ikvienu vairāk redzēt, vairāk dzirdēt, vairāk ieklausīties un sajust. Būt kopā. Vairāk mīlēt sevi un citus - savus mīļos, draugus, ģimeni, dabu ... Savu zemi! Vairāk ticēt, uzdrīkstēties un rūpēties!
…