Domraksts par Jāņa Klīdzēja darbu "Cilvēka bērns"

Ar to, manuprāt, Izidors vēlējās pateikt, ka cilvēkbērna liktenis un dzīve ir sarežģīta, bet ļoti daudzkrāsaina – gluži kā varavīksne. Arī varavīksne sevī ietver plašu izjūtu gammu. Ja tā padomā – kad tad mēs to redzam? Tad, kad lietus ar sauli satiekas. Tādos brīžos, kad satiekas asaras ar prieku, mēs izjūtam visas krāsas savā dzīvē.
Boņuka dvēsele un dzīve ir kā varavīksne, jo ar viņu bieži notiek tā, ka nezini, vai smieties, vai raudāt. Un vēl ir arī tā, ka gan jāsmejas, gan jāraud. Tas ir tāpēc, ka Boņs nav nedz ļauns, nedz iedomīgs, nedz ideāls. Viņa dvēsele ir pārāk liela un krāsaina; tā prot mīlēt, iekarst svētās dusmās, arī cīnīties, ja vajag. Viņš spēj smieties un raudāt, nopietni domāt un spriest, jokot un pavisam nenopietni dauzīties. Pat ikdiena viņu vienmēr pārsteidz ar savu dažādību, gluži tāpat, kā viņš mūs pārsteidz ar savu izdomu. Viņš gan mīl, gan nīst, bet viņa naids nāk no tās pašas lielās un plašās dvēseles, kas par visu vairāk grib būt īsta un neviltota.Un ja tā padomā – cik daudz ir tādu cilvēku kā Boņuks, kuri spēj radīt savā dvēselē tādu varavīksni kā viņš?
…