Pirms deviņiem gadiem Bērzs iepazinās ar Edīti. Viņš pavadīja viņu mājās. Ar iekāres pilnām acīm Bērzs skatījās Edītes sejā, nesaprotot, kāpēc viņa sadusmojās un iegāja mājā. Ilgi Bērzs stāvēja pie mājas, lietus lija, viss bija slapjš, bet viņš joprojām stāvēja. Pateicoties lietum, viņš saprata, kas ir mīlestība. Pateicoties būrim, Bērzs saprata, ko viņam nozīmē dzīve, ko nozīmē cilvēki, ko nozīmē darbs.
Un viņš saprata, ka vienatne ir tas briesmīgākais būris, kurā cilvēks var sevi ieslodzīt. Nu Bērzs vairs neloloja ilūzijas, ka tiks dzīvs laukā no būra. Katru dienu viņš uzvilka pulksteni. Viņš apcerēja savu dzīvi un atzina, ka ir dzīvojis pilnvērtīgu dzīvi.
,,Esmu darījis visu, ko spēju. Turējos līdz galam. Esmu palicis cilvēks”.
Pēdējās dienas lielākoties viņš pavadīja bezsamaņā. Sniga sniegs. Kā balts tēls Bērzs gulēja.
Gar gravas malu nāca neliels cilvēku pulciņš. Viņu vidū gāja mežsargs, kurš nevarēja iedomāties, ka te varētu notikt tāda traģēdija .
Epilogs .
Bija pagājušas divas nedēļas kopš Valdis Strūga atvēra būra durvis un sadzirdēja tikšķam pulksteni uz Bērza rokas. Strūga gāja pa slimnīcas koridoru. Bērzs gulēja palātā un gaidīja ciemiņus. Viņam bija apsaldētas rokas un kājas, viņš bija dabūjis reimatismu, bet vairāk nekā. Rakstnieks jau bija pabeidzis romānu ar sliktām beigām. Aprunājušies abi – rakstnieks un Bērzs – nolēma nelabot beigas. Visi apmeklēja Bērzu slimnīcā, nācās ar katru iedzert, tādēļ atkal sevi deva manīt podagra. Bērzs atlaba un turpināja strādāt savā birojā. Mare bija satriekta uzzinot taisnību par savu līgavaini un pusgadu ārstējās nervu klīnikā. Dindānu notiesāja. Ziemas vidū pie būra piebrauca baļķu šļepētājs un apgāza ierūsējošos stieņus.
…
