Regīnas Ezeras "Aka"

Caur romānu mijas pagātne un tagadne. Varoņi bieži kavējas pagātnes notikumos un mācās no pagātnes kļūdām. Visvairāk no pagātnes ietekmējās Laura, bieži domādama par savu vīru un dzīvi kopā ar viņu. Pagātnes notikumus cieši skāra arī Rūdolfu, caur tiem viņš atcerējās savas dzīves pazaudētos gadus. Alvīnes pagātne bija salasāma sejā.
Laura bieži kavējas atmiņās par dzīvi ar vīru Rihardu. Lai gan dzīve ar Riču nebija medus maize, Laura bija stipra un turējās preti visām dzīves likstām, līdz nāca Riča liktenīgā kļūda – nejauša slepkavība. Laura savā dēlā Mārī saskatīja savu pagātnes tēlu Riču, kurš viņai bija aizniedzmas tikai caur vēstulē no cietuma: „[..] Māris gluži vienkārši jau bija iemidzis: apaļā seja ar iedobīti zodā nokārta uz krūtīm, garās skropstas meta ēnas pāri vaigiem, melno matu sprogas krita pār pārsteidzoši iedegušo pieri... kā Ričs gulēja pie galda tieši šijā pašā vietā, tāpat nokāris cirtaino galvu, ar tādu pašu bedrīti spītīgajā zodā.” Tikai vienu reizi laura bija aizbraukusi pie Riča uz cietumu un tur pavadīja nakti, tomēr tas nemazināja sāpēs par vīra liketni. Laura raugoties savā pagātnē bija atturīga pret apkārtējiem cilvēkiem, neļāvās jūtām pret Rūdolfu, tas šķita, kas nepareizs, kas aizliegts un šo robežu Laura nebiaj gatava pārkāpt. Pagātne bija ienākusi Lauras ikdienā.
Daktera Rūdolfa aizruašnās ar sievietēm nebija noslēpums, tomēr pagātnē dakterim biaj īpaša svieviete Ruta, dēla māte.…