9. Aija nerespektēja vīra vēlēšanos aiziet uz Ievas bērēm. Manuprāt, tas bija cietsirdīgi no viņas puses. Kaut arī viņa tieši neaizliedza viņam to darīt, bet tomēr viņas zobgalīgie vārdi ietekmēja Jāņa lēmumu neierasties uz bērēm: „Zināms, viņam jābrauc. Ko tad ļaudis sacīs, ka bērēs nebūs brūtgāna.”
10. Aijas despotiskā uzvedība morāli iznīcināja Jāni. Jo vairāk viņu sarūgtināja tas fakts, ka viņa mūžā mīla izrādījās pavisam citāda, nekā viņam kādreiz šķita: „Tiesa, šī sieviete [Aija], ... , izrādījās pavisam citāda. Viņa vairāk līdzinājās kaprīzajām, daudzprasīgajām sievām, kādas viņš bij redzējis Rīgas nomalēs. ... tiklīdz viņai bij kāda gaita, viņa pārvērtās īgnā sievā, kas bez mitināšanas sprēgāja kā slapja egles pagale. Bērni sargājās būt viņai pa kājām, un Jānis bija tikai slaists, kurš nejēdza nekā vairāk kā vienīgi rakņāties un meklēt vainas viņas sētā. Viss tas prasīja daudz garīgā spēka, lai sevi savaldītu.”
Par to, ka viņu kopdzīve kļuva neciešama, liecina arī tas fakts, ka „darba dienās Jānis tomēr jutās daudz labāk un brīvāk nekā svētdienās”, jo tad „viņam vajadzēja būt Aijas tuvumā, bet ilgāk viņas tuvums viņu apspieda”. Arī Aijas nevēlēšanās uzklausīt un atbalstīt vīra intereses nomāca viņu jo vairāk: „Viņa gara aptvere kļuva šaurāka. Viņa domas pinās kā pa lipīgu zirnekļa tīklu un atbrīvojās tikai tad, kad bija vienatnē. Viņš skaidri juta sava garīgā cilvēka krišanu, grimšanu un miršanu. Palika tikai tīri miesiskā daļa.”
Līdz beidzot, nespēdams atrast atbildi uz jautājumu „Kamdēļ vēl ilgāk vilkt šo jūgu?”, „nogūlies gultā, viņš sataustīja labās rokas pulsa dzīslu un ar īsu griezienu to pārgrieza. Tāpat viņš atvēra kreisās rokas dzīslu”. Tātad var secināt, ka pie Jāņa pašnāvības bija vainīga Aija.
…
