Otrā dienā pārsteigums bija vēl lielāks, jo pirkstu nospiedumi uz kafijas krūzītes atkal pilnībā sakrita ar pašas saimnieces pirkstu nospiedumiem! Kas te notiek? Nelaiķe atgriezusies, lai savā virtuvē iedzertu kafiju? Kaut kāds absurds! Varbūt viņa kafiju bija dzērusi īsi pirms nolaupīšanas? Izslēgts – tad biezumi būtu sapelējuši, bet tie smaržoja pavisam svaigi! Tad Artūram ienāca prātā, ka viņš arī saimniecības ēkās tikai pavirši ieskatījies.
Tai paša vakarā, neņemot vērā sievas pārmetumus, Artūrs atkal stūrēja uz Lejiņām, lai pārbaudītu visus kaktiņus un pažobeles saimniecības ēkās. Ko viņš tur meklēja? Grūti pateikt – varbūt vienkārši izmeklētāja instinkts? Kūtī, kur agrāk laikam mitinājies krietns pūlītis mājdzīvnieku, tagad bija pussabrukuši aizgaldi un vistu dējamās kastes ar iepuvušiem salmiem. Artūrs tās visas pēc kārtas izvandīja un...uzdūrās kaut kam cietam. Pašam par neizsakāmiem brīnumiem viņš no salmiem izvilka sarkankoka lādīti! Ar trīcošu roku atradumu atvēris, Artūrs brīnījās vēl vairāk, jo lādīte bija pilna ar skaistām dārglietām!
Kas tie par laupītājiem, kas savu guvumu ierušina vistu dējamajā kastē, saimnieci bez graša kabatā aizved līdz, bet izpirkuma maksu nepieprasa? Ko darīt? Ņemt pierādījumus līdz? Nē, tad nevarēs noķert zagli, kurš noteikti nāks paslēptai mantai pakaļ. Tātad – atliek pagaidīt un noziedznieku saņemt tīri siltu! Ja nu zaglis viņu no krūmiem novēro? Nekas, nekas – viņš nav ar pliku roku ņemams!
…
