Aleksandru Čaku (1901-1950, īstajā vārdā Aleksands Čadarainis1) viennozīmīgi var dēvēt par vienu atpazīstamākajiem latviešu literātiem. Viņa dzeja, lai gan sarakstīta gandrīz gadsimtu tālā pagātne, ir dzīva arī šobrīd, un tā atklāj pilsētas dzīvi visā tās krāšņuma, aizskardama tēmas, kas bija, ir un būs aktuālas. “Čaka konkrētība ir satriecoša. Glītais un neglītais, daiļais un kroplais – viss top poetizēts tādā pakāpē, ka tā reizē ir gan reālā divdesmito, trīsdesmito, četrdesmito gadu Rīga (līdz dokumentālai pakāpei), bet reizē arī Čaka pilsēta – tāda nepārejoša, tāda mākslā saglabāta nākotne. Pilsēta! Vai mēs varam teikt, ka Čaks viņu tikai mīl? Nē. Ka ienīst? Nekādā gadījumā! Ir kāda trešā, piektā desmita izjūta, kur viss ir kopā, un mēs ejam dzejniekam līdzi laikā un telpā.”2 Tā par Čaku saka Māris Čaklais.
Aleksandru Čaku kā aktīvu sabiedrības darboni uztrauc latviešu jaunatnes nākotne, savas domas par tā brīža situāciju viņš atklāj publikācijā „Jaunatne un latviešu rakstniecība” (pielikums Nr.3), teikdams : „Jaunatni tagad interesē trīs lietas – sports, alkohols un bālasinīga uzdzīve3.” Lai gan šis raksts tika publicēts 1929. gadā4, šīs problēmas eksistē arī mūsdienu sabiedrībā, varbūt tāpēc viņa dzeja arī mūsdienās nonāk konfliktu un diskusiju virtenē skarbo, tiešo izteikumu dēļ. Tādēļ būtu interesanti pavērot, kā Aleksandrs Čaks tās atspoguļo savā dzejā.
1928. un 1929. gadā Aleksandrs Čaks par saviem līdzekļiem izdod četras apjomā nelielas dzejoļu grāmatiņas: „Es un šis laiks”, „Sirds uz trotuāra”, „Apašs frakā” un „Pasaules krogs”. Krājuma „Pasaules krogs” dzejoļi lielākoties uzrakstīti 1926. – 1928. g. un vispirms publicēti presē5. Tātad tajā pašā laikā, kad tapa publikācija, tāpēc abos šajos rakstu darbos parādās drosmīgas atklāsmes un patiesības skarbā manierē par Rīgā dzīvojošās sabiedrības interesēm un dzīvesveidu. …
