Dzejas krājuma analīze. Imants Ziedonis "Man labvēlīgā tumsā"

Krājums izdots 1979. gadā un tajā iekļautie dzejoļi radīti laikaposmā no 1975. gada līdz 1978. gadam. Krājums sadalīts trīs daļās – „Dūmu vārdi”, „Tumsas māte”, „Viena saule.” Kopumā tas satur vairāk nekā simts dzejojumu. Vairums dzejoļi rakstīti neizmantojot lielos burtus un daudzos nav nevienas pieturzīmes. Lielākajai daļai dzejoļu nav virsrakstu (visā krājumā virsraksti ir tikai 17 dzejoļiem) un darbi nav pārāk gari. Izvēloties vārdus - atskaņas autoram nav bijušas galvenās.

1. daļa „Dūmu vārdi.”

Pirmajā krājuma daļā ietvertais dzejas teksts rada vēlmi iedziļināties un pārdomāt par dažādām norisēm – gan sociālām, gan dabā notiekošajām. Noskaņa nav ne priecīga, nedz arī pārāk skumja. Tā ir savāda, kas pēc manām domām raksturīga vairumam dzejnieka darbu. Dzejoļi liek mums paraudzīties uz daudzām ikdienišķām lietām ar citu skatienu. Pārvērtēt pašiem sevi un to, ko darām. Nedaudz jūtama „padomju varas” ietekme – autors bieži nepasaka līdz galam, varam sajust daudz zemtekstu, arī protestu pret radošās domas ierobežošanu.
Šajā daļā varam izlasīt vairākus veltījuma dzejoļus, tāds ir arī pats pirmais dzejolis. Tam, kā lielākajai daļai krājumā ievietoto darbu, nav virsraksta un tas veltīts Ķīpsalas keramiķiem. Vēl lasāms veltījums Vitautam un Nijolei. Īpaši vēlētos izcelt veltījumu Eduardam Veidenbaumam „Divdūjiņas”, kurā I. Ziedonim trāpīgi izdevies attēlot traģisko E. Veidenbauma dzīvi, centienus, nepiepildītos mērķus:
„I tie, kas nevarēja,
i tie man palīdzēja:
viņi pie kājām
man svinu sēja.”
…