Šī grāmata man atvēra acis un lika saprast, cik cilvēks tomēr ir niecīga būtne šajā pasaulē. Mēs visi esam līdzvērtīgi, neatkarīgi no tā, cik daudz mums pieder, kāda ir mūsu tautība vai ādas krāsa. Es nekad nebiju aizdomājusies par to, kāda varētu būt dzīve Āfrikas vai citu zemju mūžamežos, jo līdz šim mani tas neskāra. Tomēr ir interesanti apzināties, ka vēl mūsdienās pastāv šādas primitīvas ciltis, kur iedzīvotāji skraida ar drāniņu ap vidukli un dzīvo pēc saviem likumiem un senču tradīcijām. Tajā pašā laikā paliek smagi, kad iedomājos, kā viņi cīnās un mirst pat no visparastākās saaukstēšanās, jo viņiem nav ārstu un medikamentu, kā mums, izlutinātajiem, kas pieejami uz katra stūra. Es ļoti cienu un novērtēju doktora Alberta Šveicera ieguldīto darbu, jo ne katrs spētu atteikties no dzīves ērtībām, dzīvot šķirti no ģimenes, riskēt pats ar savu dzīvību, lai glābtu citu, kā arī dzīvot nabadzībā un visus ienākumus un ziedojumus izlietot citu cilvēku labklājības celšanai. Manuprāt, tas ir apbrīnojami, ko šis ārsts ir paveicis Lambarenē. Nestādos priekšā, kādam gribasspēkam ir jābūt, lai ar kailām rokām un minimāliem līdzekļiem uzceltu slimnīcas kompleksu ar 48 ēkām, turklāt, ne prastām bambusa būdelēm, bet kārtīgām baļķu mājām ar rievotā skārda jumtu! Nemaz nešaubos, ka visos kontinentos skuma pēc Alberta Šveicera nāves, jo viņš šo pasauli padarīja vismaz par drusciņu gaišāku, iedvesmodams arī citus tikpat cēliem un labiem darbiem. …
