Latviešu novele 20.-30.gados

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā latviešu literatūrā ienāk jauns īsās prozas veids – latviešu novele.
Novele savā vissenākajā formā ir ļoti īss, ļoti koncentrēts stāsts par kādu neparastu, ārkārtēju notikumu. Noveles vēsture pasaules literatūrā ir diezgan sena, bet latviešu literatūrā toreiz tā ir jauna parādība. Noveles iedalās divās grupās – psiholoģiskās un anekdotiskās jeb notikumu noveles. Taču robeža starp šīm divām novelēm nemaz nav tik viegli nošķirama, jo nereti vienā darbā apvienojas gan anekdotes, gan psiholoģiskās noveles elementi.
Viens no noveles žanra aizsācējiem un psiholoģiskās noveles meistars ir R. Blaumanis. Savos darbos viņš tēlo lauku ļaužu dzīvi, ielūkojoties to dvēseles pārdzīvojumos. Viņa spilgtākās noveles ir „Nāves ēnā”, „Andriksons”, „Purva bridējs”, „Salna pavasarī”.
20.un 30. gados noveles žanram pievēršas tādi redzami rakstnieki kā J.Ezeriņš, A.Upītis, Ē.Ādamsons, V.Lācis, P.Rozītis. Ar pavisam savādāku ievirzi nekā Blaumanis savas noveles raksta J.Ezeriņš.
Ezeriņa noveļu pamatā ir cilvēks kādā ārkārtējā vai anekdotiskā situācijā, taču rakstnieks netiecas iedziļināties cilvēku psiholoģijā. Viņš atklāj cilvēka raksturu un tā rīcību šajā savdabīgajā situācijā. Visa rakstnieka uzmanība pievērsta nopietnam vai komiskam notikumam un cilvēkam tajā. Viņš neapcer, kādas īpašas idejas vai atziņas, taču gan tās, gan cilvēka raksturs un uzskati spilgti atklājas reizē ar viņa rīcību. Ar saviem darbiem raksturīgo saspringto risinājumu, lakonisku, koncentrētu valodu, viņš allaž atklāj ko būtisku dzīvē un cilvēkos.

…