1987. gadā iznāk ceturtā Vējāna darbu izlase „Lubāns sapņo par Daugavu”. Dzeja, publicistika, atdzeja. Ilgoņa Bērsona sakopojums un starpvārdi.
„Latgales rakstu gaisma sejās, grāmatās un preses slejās, esejās” iznāk 1996. gadā apgādā „Sprīdītis” – ar Sorosa Fonda Latvijā un J. Blaževiča atbalstu. Redaktors un pēcvārda autors- P. Klīdzējs.
1998. gadā „Jumava” izdod V. Valeiņa „Latgaliešu lirikas vēsturi”, kurā A. Vējānam veltīta apcere un bibliogrāfiskie avoti.
Nodevis Karoga redaktora stafeti Mārai Zālītei, 1989. gadā Vējāns, kā pats saka, kļūst par „brīvkungu”. Taču arī pensijas gados, neraugoties uz nopietnu slimību smagumu, vairākkārtēju piesaisti slimnīcai, Vējāns katru iespējamo brīdi strādā, ir visa mūža literatūras strādnieks. Atmodas gados top „Latgolas mozaika” latgaliešu valodā.
1995. gadā iznāk dzejoļu krājums „Krustceļu vējos”. Tā ir jauna kvalitāte A. Vējāna dzejā.
1997. gada 1. aprīlī, A. Vējāna 70 gadu jubilejas priekšvakarā sērijā „Likteņstāsti” nāk klajā īpatna. pievilcīga grāmatiņa 500 eksemplāros „Andra Vējāna 33 mūža atspulgi dzejā un dzīves ievadstāsts”. Tās nobeigumā- samērā pilnīga biogrāfija.
1997. gadā iznāk Vējāna visa mūža lolojums- „Rāznas krūze. Latgaliskā dzeja. 1946-1996”. Tajā apkopota latgaliski 50 gadu laikā tapusī dzeja.
2001. gadā nāk klajā krājums „Rudzu zāle zem sniega”. 2002. gadā iznāk dzejas izlase „Es mīlu Latgali”. Tajā publicēti 74 latviešu dzejnieku vārsmojumi par zilo ezeru zemi. A. Vējāns ir šīs izlases redaktors, priekšvārda un 18 dzejoļu autors.
2005. gadā iznāk Vējāna „Rozes Silajāņu vāzē” (dzejas izlase).
Dzejnieks miris 2005. gada 8. decembrī.
2006. gada rudenī ii Meža kapos Uzstādīts mākslinieciski pievilcīgs kapakmens- piemineklis ar abiem dzejnieka vārdiem- Donats Kalnačs. Andris Vējāns.
…
