5. Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi.
M. Zālīte šajā dzejoļu krājumā pielietojusi ļoti daudz dažādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus: metaforas, epitetus, salīdzinājumus, hiperbolas, anaforas u.c.
Neparastu metaforu un salī¬dzinājumu, kas trāpīgi un reljefi raksturo tēloto parādību, ir daudz: zem saules karstajiem pirkstiem pļavas zaļajā klaviatūrā iedegas gundegas; krēsla ir ekstravaganta dāma violetā tērpā, kas tikko pazaudējusi pasaules krāšņāko dārglietu - sauli; mēness - līks un jauns vecis, kas zvaigznes kā ogles ar biguli baksta; šaubas - nezāļu sēkliņas, kas prot iesēties pat akmenī; vilciens steidzas kā ātra ķirzaka.
Dzejolī „Es neesmu burve”, kas valdzina ar labu kompozicionālu veidojumu, poētiski svaigām, tēlainām metaforām un tajās ietverto domas skaidrību, dzejniece atzīs¬tas: „. . naktīs, kad skumjas / kā pūces smejas, / Man gribas, lai nātres / kļūst orhidejas”, un vēl „. . man gribas, lai akmeņi aizpūko vējā”. Reālistiska parādību uztvere M. Zālītes dzejā sadzīvo ar nepiepildāmiem romantiskiem sapņiem.
Veicot šo darbu, ieguvu jaunas zināšanas par vienu no latviešu spilgtākajām personībām, iepazinu citu skata punktu uz visu apkārtējo, un aizdomājos par to, kā tad es pats raugos uz visu notiekošo.
Darba gaitā bija nelielas grūtības ar daiļdarba analīzi, jo M.Zālīte ir ļoti interesanta personība, un nonākt pie kāda viena kopēja motīva vai secinājuma ir neiespējami. Uzskatu, ko to varētu labot izlasot arī citus autores darbus - salīdzinot, analizējot.
Radās arī dažādas pretrunas. Kaut arī dzejniece dažkārt meklējusi tiešas paralēles ar latviešu tautas dainās iedibinātajiem un mūsu apziņā nostip¬rinātiem priekšstatiem par Sauli kā vienīgi pozitīvu parādību, M. Zālītes dzejā Saule ir pretrunīgāka, daudzpusīgāka - Saule te ir arī nežēlīga - savā karstumā tā dedzina, kaltē, slāpē. Saule ir arī egocentriska - valda viena pār visu un necieš zvaigznes sev blakām, Saules spožumā „Tevi var nemanīt, tevi var samīdīt”. Vai līdzīgas nav ģēnija attiecības ar viduvējībām? Taču pretrunīgumā Saules lielums nemazinās - viņa ir vie¬nīgā, kas spēj nosargāt zemes dzīvību, ko pati radījusi:
„Mums nedraudēs itin nekas,
kamēr nenovērsīsies saules seja,
tik pirmatnēja
un mūžīga.”
(M.Zālīte „Vakar zaļajā zālē” (1977) 10.lpp. )
…
