Endija Vorhola slava jau bija leģendāra laikā, kad viņš vēl bija dzīvs. Viņš bija optimists, kurš bez jebkādiem aizspriedumiem ticēja Amerikas ideālam un vienlīdzīgajai iespējai, jebkuram smagi strādājošajam pilsonim, uz neatņemām tiesībām kļūt bagātam un slavenam. Tas, galu galā, taču bija Amerikas Sapnis. Tajā tika uzsvērts egalitārisms un materiālā labklājība, tagad Amerikas Sapnis gan šķiet mazliet naivs: vienlīdzību ir visai grūti saglabāt, kad nonāk nācijas izglītības vai ekonomiskajos sektoros, kamēr materiālisms izrādās visa nacionālā parāda sakne.
Taču vairāk kā piecdesmit gadus tālā pagātnē, kad Endijs bija nabadzīgu, smagi strādājošu, Čehu imigrantu vecāku bērns, bija daudz vieglāk ticēt tam, ka jebkurš var iegūt augstāku sociālo stāvokli caur smagu un pacietīgu darbu.
Caurcaurēm, 1950. gadā, Vorhols bija ārkārtīgi panākumiem bagāts komerciālais mākslinieks, ieguvis daudzus apbalvojumus un nopelnījis lielu naudu par saviem stilīgajām žurnālu ilustrācijām un avīžu reklāmām. Viņam piemita oriģināls un tūlītēji atpazīstams savdabīgs stils, kā arī spītīgs instinkts, kurš teica priekšā, kuras idejas un darbi būs labi pelnoši un gūs atzinību no viņa publikas. Bet Endijs bija visai neapmierināts ar saviem panākumiem, jo viņš bija vēlējies iegūt „nopietna” mākslinieka statusu un atpazīstamību.…
