Secinājumi
Nīče savu karjeru nesāka kā filozofs bet gan kā filologs, viņa mīlētais pasniedzējs Ričls paredzēja, ka Nīče kļūs par vienu no visu laiku diženākajiem vācu filologiem. Tomēr dažādu iemeslu dēļ Nīče galu galā kļuva par slavenu filozofu. Interesēties par filozofiskiem darbiem viņš sāka jau agrā jaunībā un kristietības atmešana bija kā labvēlīga augsne nākotnes filozofiskajiem centieniem. Nenoliedzami Šopenhauers bija tas, kurš Nīči nopietni piesaistīja filozofijai, kamēr Vāgners deva ambīcijas paust savu pasaules uzskatu uz āru un tiekties pēc atpazīstamības.
Pirmie mēģinājumi bija tikai daļēji filozofiski, jo tie gāja roku rokā ar filoloģiju, tomēr drīz Nīče mainīja savu stilu un domāšanu, pakāpeniski sākot radīt darbus bez lielas citu filozofu ietekmes. Viņa nespēja turpināt filoloģijas lekciju pasniegšanu ļāva nodoties vienīgi filozofijai.
Nīčes trīs filozofijas posmi ir ļoti atšķirīgi viens no otra, tomēr tie veido vienu jēgpilnu veselumu. Par spīti tam, ka viņa filozofijas karjeras sākums bija lēns un pēc Nīčes domām arī visnotaļ peļams, viņa filozofija uzņēma straujus apgriezienus sākoties otrajam posmam, kas bija krass, taču apzināts pagrieziens Nīčes pasaules skatījumā.
Tā kā Nīče bija savam laikam netipisks, radikāls un pat skandalozi domājošs filozofs, viņa popularitāte nebija liela, neskatoties uz to, viņš arvien aizrautīgāk turpināja savu darbu. Trešais posms bija Nīčes „zelta laiks”, kad viņš bija nonācis pie savas īstās filozofijas un centās to pēc iespējas labāk un pamatīgāk pasniegt savos darbos. Nīčes saprātīguma pēdējo gadu darbos ir nojaušams, ka viņs pamatā ir izdarījis to, ko vēlējās.
Nīčes pārcilvēks, teorija par gribu pēc varas, mūžīgā atgriešanās, Dieva nāve, apoloniskā un dionīsiskā mijiedarbība un asā kritika viņa laika sabiedrībai ir tas, kas padara Nīči tik ievērojamu, ja mēs mūsdienās runājam par izciliem filozofiem.
…
