Vēsture
Psiholoģija kā zinātne radās 1879. gadā. No grieķu valodas – dvēsele. No sākuma attīstījās kā zinātne par dvēseli, tad kā uzvedība – biheiviorisms, tad kā kognitīvā psih. Uzvedība un prāts. Senajiem ķīniešiem pastāvēja divu spēks - Iņ un Jaņ. Iņ –pasīvais dzīvības spēks (ķermeniskie procesi, asinsrite), Jaņ – aktīvais (elpa, gaiss).
Klasiskās Grieķijas periods
600 p.m.ē. – 323 m.ē.
Šis laiks sākas ar to, ka Demokrīts izvirzīja, ka viss sastāv no mazām, neredzamām daļiņām, kuras nosauca par atomiem. Daudz runāja par vairāku pasauļu eksistenci.
Sokrāts dzimis 469. gadā - uzskatīja, ka ķermeņa daļas veic konkrētas darbības, bet neregulē to darbību.
Ukskati par Dzīvi- tā ir sagatavošanās nāvei, nāvē nav nekā slikta, īsts filozofs pat ilgojas pēc nāves, jo viņpasaulē to sagaida labāka dzīve un cilvēki. Bet nedrīkst izdarīt pašnāvību, jo cilvēks un viņa dzīvība ir zināmā mērā Dievību īpašums un tāpēc, tikai Dievi var izšķirt, kad ir pienācis brīdis mirt.
Dvēsele mīt ķermenī, kur nonāk pēc dzimšanas. Tā jau eksistē pirms dzimšanas un turpina pastāvēt pēc nāves, ir nemirstīga, pēc nāves šķīsta dvēsele pāriet pie Dieviem, bet nešķīstā (tāda, kas ir dzīvojusi vien pasaulīgos priekos) pie dzīvniekiem. Dvēsele ir tas pats kā domāšana un racionalitāte. Dvēselē mīt zināšanas, kas tur jau ir pirms dzimšanas, par tām jāatceras- anamnēze, zināšanas ir mūžīgas., Es zinu to, ka nezinu neko – populārākais Sokrāta izteiciens.
Platons
Sokrāta skolnieks, bija Senās Grieķijas filozofs, vispār izvairījās saistīt psihiskos procesus ar kādu vietu ķermenī. Platons ir ideālistiskā virziena aizsācējs. Platona galvenā doma – pastāv reālu iespēju pasaule, kurā atrodas augstākās jaustās idejas, kuras pastāv arī uz zemes. Rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs.
…
