Žans Pols Sartrs "Eksistenciālisms ir humānisms"

Tiek uzsvērts tas, ka gļēvulis kļūst par tādu un varonis kļūst par varoni. Vienmēr ir iespēja, ka gļēvulis vairs nebūs gļēvulis un varonim tāpat. Ar šo piemēru tiek rādīta saistība visām tām lietām, ko cilvēks izvēlas savā dzīvē, visām tām vērtībām, ko katrs sev dzīves laikā izveido.
Sartrs ar šo eseju pauž vairākas būtiskas domas, kas tiek saistītas ar eksistenciālismu. Eksistenciālisma pamatdoma ir, ka cilvēka liktenis ir viņa paša rokās, jo izmantojot savu brīvību tiek radītas vērtības, kaut kādi priekšnosacījumi, kas katram cilvēkam ir savādāki. Tomēr, ja cilvēkam viņa vērtības nav skaidras, ja viņš pats tās nav formulējis, tad var rasties grūtības. Eksistenciālisms definē cilvēku pēc viņa darbībām, jo kā šī mācība apgalvo, tad „cerības pastāv tikai darbībā un tikai darbība cilvēkam dod iespēju dzīvot”. Vēl kāds būtisks faktors ir tas, ka eksistenciālisms ir vienīgā teorija, kas piešķir cilvēkam cieņu, nepārvēršot viņu lietā. Eksistenciālisms neapskata cilvēku kā objektu.
Eksistenciālisma būtība galvenokārt koncentrējas ap to, ka cilvēks pats veido savu dzīvi, veidojot savas vērtības. Cilvēks ir brīvs, viņam ir dota brīvība un nereti pats cilvēks ir šī brīvība. Sartrs savā esejā piemin, ka Ponžs kādā savā rakstā ir teicis, ka „cilvēka nākotne ir cilvēks pats”. Līdz ar to tikai no paša cilvēka ir atkarīgs tas, kādu viņš veidos savu nākotni, jo jebkuram no mums priekšā ir neskarta nākotne, kuru mums atliek veidot, katram pēc savas vērtību skalas.
…