Secinājumi
Laost šo E. Kasīrera apcerējumu par cilvēku, manī raisījās gan piekrītošas, gan noraidošas emocijas. Lai gan rakstnieks ir apkopojis un analizējis vairāku dažādu sfēru speciālistu un domātāju viedokļus, manī tomēr palika šī sajūta, ka šī grāmat ir nedaudz vienpusīga, pārlieku racionāla.
Man īpaši atmiņā palika citāts no Epiktēta: “Cilvēku uzbudina un satrauc nevis lietas, bet gan paša fantāzijas par tām.” Savā ziņā šis citāts manī raisa pārliecību, ka varbūt patiesībā cilvēka simboliskā būtība nav jācenšas noformulēt un definēt, bet gan katram individuāli instinktīvi to jācenšas sajust. Jo bieži vien, jo vairāk mēs domājam un meklējam racionālas atbildes, jo vairāk atduramies pret neizskaidrojamām un pat mītiskām parādībām.
Kasīrers acīmredzot ir racionāls cilvēks un meklējis atbildes atšķirībās starp šiem viedokļiem. Pēc izlasītā var spriest un saprast, kā cilvēces attīstības gaitā viedokļi mainījušies līdzi laikam. Kasīrers minējis ļoti daudzus mūsdienās pazīstamus un novērtētus filozofus, piemēram, Aristoteli, Sokrātu, Platonu. Marku Aurēliju, Paskālu, Dekartu, Monteņu, Šēleru, Gēti un daudzus citus. Viņu viedokļi ir ārkŗtīgi dažādi, daži vairāk pragmatiski un balstīti uz pierādījumiem un empīriskiem pētījumiem, bet dažu filozofu un domātāju viedokļi ir izteikti filozofiski un par ezotēriski.
Šajā apcerējumā es manīju tādu ideju, ka katram cilvēkam ir svarīgi vispirms izprast sevi, savas izjūtas. Tikai tad viņš būs spējīgs saprast visu apkārtējo pasauli. Šai idejai es piekrītu daļēji, jo, manuprāt, cilvēks ir izveidojies izejot no apkārtējās pasaules un viņš nevar iepzīt sevi, neiepazīstot apkārtni, visdažādākajos tās aspektos Katram taču pasaule ap viņu liekas kā pasaules centrs, un pats- kā pasaules naba. Bet ir jāiemācās paplašināt savu redzesloku un iziet no sava centra. Un tik pat būtiski ir šo centru nekad nepazaudēt.
…
