Hedonisms ir ētikas virziens, kas par svarīgāko cilvēka dzīvē uzskata gūt baudu un izvairīties no ciešanām, liekot šo mērķi par galveno virzošo spēku cilvēka dzīvē, kā arī baudu atzīst par cilvēka darbības pamatmotīvu un uzvedības kritēriju. Pats vārds hedonisms ir darināts no sengrieķu valodas vārda hēdonē, kas nozīmē bauda.
Filozofijas atlantā ir skaidrots, ka hedonismam raksturīgs uzskats, ka visas cilvēka iegūtās atziņas ir relatīvas un subjektīvas, hedonismam raksturīgs arī individuālisms, pat nihilisms, kas ir sabiedrībā vispārpieņemto normu neatzīšana, un mūsu dienās šis nihilisms veicina visatļautības kulta attīstību. Balstoties uz hedonismu, tiek pamatotas cilvēka "tiesības" uz nekontrolējamu, neierobežotu baudu, respektīvi, uz amorālismu.
Vēsturiski hedonismam bija zināma progresīva nozīme, jo pretstatā reālisma mācībām tas centās dot morālei materiālistisku skaidrojumu, taču bija vienkāršots, balstījās uz bioloģisku vai psiholoģisku cilvēka izpratni.
Hedonisma pirmsākumi
Dažādos avotos tiek skaidrots, ka hedonisma jeb, precīzāk, antīkā hedonisma pirmsākumi saistāmi ar Sengrieķu filozofa Sokrata darbību. Ir minēti uzskati, ka tieši Sokrata nerakstītās runas, dzīves gudrība ļāva attīstīties jaunam dzīves un uzskatu veidam - hedonismam, kas tajā laikā, iespējams, piesaistīja šai dzīves mācībai daudzus piekritējus un varbūt pat ienaidniekus, jo ne visi šo baudas jēdzienu izprata vienādi un pareizi.…
