Frīdrihs Vilhelms Nīče bija vācu filozofs, filologs un psihologs, tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta filozofiem.
Frīdrihs Nīče dzimis luterāņu mācītāja ģimenē. Nīče studējis teoloģiju un klasisko filoloģiju Bonnā. 1868. gadā uzsākas viņa draudzība ar komponistu Rihardu Vāgneru, kas ilgst līdz 1876. gadam. Gadu vēlāk kļuvis par klasiskās filoloģijas ārpuskārtas profesoru Bāzeles Universitātē. Vācu-franču kara laikā (1870-71) Nīče neilgu laiku dienēja par sanitāru vācu armijā; šajā laikā tapis arī darbs "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik). No 1879. gada vājās veselības dēļ F. Nīče darbojās kā "brīvais filozofs", bieži uzturoties Itālijā, kur tapusi arī pazīstamākā F. Nīčes darba "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra) pirmā daļa (1883). Laikā līdz 1889. gadam, kad F. Nīčes garīgās veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, tika uzrakstīti darbi "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Jautrā zinātne" (Die fröhliche Wissenschaft), "Viņpus labā un ļaunā" (Jenseits von Gut und Böse), "Morāles ģenealoģija" (Zur Genealogie der Moral), "Dievu mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), filozofiskā autobiogrāfija "Ecce Homo". F. Nīče miris 1900. gadā – neatveseļojies, dzīves laikā neguvis pelnīto atzinību un ievērību.
Nīčes filozofija interpretēta dažādi. (Savulaik Nīčes filozofiju tendenciozi un eklektiski savu uzskatu "filozofiskam pamatojumam" izmantojuši arī vācu nacionālsociālisma radītāji.) Nīče sludina jaunu, spēkpilnu cilvēku, kurš pārvarējis kristietības vērtības, gadsimta liekulīgo morāli, pūļa kaislības.…
