‘’Viņa ir rīta zvaigzne, saulainas dienas aizdedzēja, lietus virs okeāna; Viņa ir aizlidojusi tik ļoti tālu no mūsu nemīlas šobrīd...viņpus mūsu politikas, kas regulē ar mīlestību saistītās lietas, viņpus robežām, kas ir noliktas apziņai.
Termins feminisms radās 19. gadsimtā kā apzīmējums sieviešu līdztiesības idejām. Atskatoties vēsturē no mūsdienu perspektīvas, var atzīt, ka idejas, ko šodien dēvē par feminismu, sāka izplatīties jau renesansē, kad Kristīna de Pizana, Kornēliusa Agripa un citas sāka aprakstīt sabiedrības attieksmi pret sievieti. 18. gadsimtā franču revolūcijas pasludinātā cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija faktiski bija vīriešu tiesību deklarācija, tāpēc Olimpija de Guža vienlaikus formulēja arī sievietes un pilsones tiesību deklarāciju, prasot sievietei vēlēšanu tiesības, kā arī tiesības ieņemt valsts amatus. Viņa tika sodīta ar nāvi. Cīņa par sieviešu tiesībām atsākās 19. gs. beigās un 20.gs. sākumā sufražisma kustībā, demokrātiskajā sieviešu kustībā un citās izpausmēs. 20.gs. gaitā sieviešu cīņa papildinājusies ar ‘’melno atbrīvošanos’’, ar sešdesmito gadu liberālo ģimenes politisko kritiku, ar akcijām pret sievietes pazemošanu pornogrāfijā, tā iekļaujas aktivitātēs pret ekoloģisko iznīcību utt. Šo kustību galvenā ievirze ir prasība pēc sievietes līdztiesības sabiedrībā, un to uzskata par feminisma pirmo vilni. Feminisma pirmā viļņa hronoloģija rakstniecībā sākās ar Olīvu Šraineri, kuras apcere ‘’Sieviete un darbs’’ publicēta 1911.g.. To turpina Virdžīnija Vulfa darbā ‘’Sevis paša telpa’’ un vairākas citas, veidojot jauno politisko sievietes identitāti un sabiedrisko emancipāciju. Sieviete tiek parādīta kā objekts un sociālo atziņu upuris, debašu priekšplānā izvirzot labklājības jautājumus un sociāli politiskās intereses.
Ar Simonas de Bovuāras grāmatu ‘’Otrais dzinums’’(1949) sākas feminisma otrais vilnis, kad sieviešu identitāte tiek apzināta, nevis tiecoties pēc vienādības ar vīrieti, bet uzrādot specifiski sievišķās atšķirības. Feminisma otrais vilnis pievēršas psihoanalīzei, poststrukturālismam, kā arī sociālajām teorijām, uzrādot dzimuma sociālās un kultūras diferences un veidojot feministisko epistemoloģiju, feminisma ētiku, feminisma teoloģiju . Mūsdienu feminismā līdzās pastāv abu feminisma vēsturisko fāžu tēmas – gan līdztiesības aizstāvība, gan diferences meklējumi. Līdztiesības uzrādīšanā nevar iztikt bez statistikas un empīriskās socioloģijas, tāpēc to , manuprāt, var saukt par sieviešu pētniecību. Diferences uzrādīšana ir modernā feminisma filozofijas, literatūrkritikas un rakstniecības kompetencē.…
