Epikūra uzmanības centrā bija cilvēks un viņa filozofijas galvenā daļa ir ētika. Pārējās daļas, fizika un kanonika, tiek pakļautas ētikai. Viņa mācības pamattēma bija cilvēka laime. Lai cilvēks varētu būt laimīgs, viņam jābūt brīvam. Brīvība izpaužas kā iekšējā – gribas brīvībā, tā arī ārējā – rīcības brīvībā. Atbilstoši šiem pamatpieņēmumiem Epikūrs veidoja visu pārējo uzskatu sistēmu.
Epikūrs bija pārliecināts atomists, tomēr viņš ieviesa korekcijas atomistiskajā mācībā atbilstoši saviem filozofiskajiem uzskatiem. Arī Epikūrs uzskatīja, ka atomi, kuriem ir noteikts ārējais apveids un izmēri, veido pasauli, tie ir nemainīgi un nedalāmi. Taču atomu raksturojumam viņš pievienoja jaunu jēdzienu „smagums”. Tieši pateicoties smagumam atomi kustas tukšumā. Epikūrs pat izteicis savam laikam pārsteidzošu minējumu, ka tukšumā visi atomi krīt ar vienādu ātrumu. Visvairāk Epikūru mulsināja Demokrīta uzskati par dzelžaino nepieciešamību, kura neatstāja cilvēkam nekādu brīvību. Tas nekādi nebija savienojams ar Epikūra uzskatiem par cilvēka brīvo gribu un laimi. Lai atbrīvotu cilvēku no nepieciešamības un saskaņotu ar brīvību savu mācību, viņš izdarīja izmaiņas uzskatos par atomu kustību. Un proti, Epikūrs uzskatīja, ka atomi brīvi novirzās no taisnvirziena kustības un ja tie nenovirzītos, tad to sadursmes un līdz ar to lietu rašanās nebūtu iespējama. Novirzes nerada nekādi ārēji spēki un tās notiek spontāni. Brīvās novirzes ļauj atomam būt par pirmcēloni. Tātad, lai kaut kas rastos nav nepieciešami kaut kādi ārpus atoma esoši spēki, kuru darbības rezultātā no atomiem rastos lietas. Tādējādi Epikūram izdevās ievērot konsekvenci un saskaņot visas savas uzskatu sistēmas daļas. Viedoklis par atomu spontānajām novirzēm kalpoja kā teorētisks pamatojums mācībai par gribas brīvību ētikā.
Epikūra atziņas poēmā brīnišķīgi apdzejojis Tits Lukrēcijs Kārs, kurš bija ievērojams senās Romas dzejnieks, filozofs un publicists un arī kvēls Epikūra mācības piekritējs. …
