Nīče pats par sevi
Es zinu, kas man lemts. Kādreiz ar manu vārdu saistīsies atmiņas par kaut ko milzīgu – par krīzi, kādas uz zemes nav bijis, par visdziļāko sirdsapziņas kolīziju, par izšķiršanos, kas izraisīta pret visu, kas līdz tam ticēts, pieprasīts svētīts. Es neesmu cilvēks, es esmu dinamīts. – Un ar visu to manī nav nekā no reliģijas dibinātāja – reliģijas ir pūļa darīšana, man pēc saskarsmes ar reliģiskiem cilvēkiem nepieciešams nomazgāt rokas... Es negribu nekādus „ticīgos”, domāju, ka esmu pārāk ļauns, lai ticētu pats sev, es nekad neuzrunāju masas. [..] Un par spīti tam vai drīzāk ne par spīti tam, - jo līdz šim nav bijis nekā melīgāka par svētajiem – no manis runā patiesība. – Taču mana patiesība ir briesmīga: jo līdz šim melus sauca par patiesību. – Visu vērtību pārvērtēšana: tā ir mana formula cilvēces visaugstākās pašapzināšanās aktam, kas manī tapis par miesu un ģēniju. Mans liktenis grib, lai es būtu pirmais krietnais cilvēks, lai es sevi apzinātos pretstatā gadu tūkstošu melīgumam.
Nobeigums
Nīče neapšaubāmi ir bijis izcils sava laika filozofs un domātājs. Viņa savdabīgie uzskati un spriedumi ir pilnīgi jauns pavērsiens filosofijā. Nīčes filosofija ir spēcīgi ietekmējusi vairākus tālākos filosofijas virzienus, piemēram, dzīves filozofiju, eksistenciālismu, pragmatismu.
“Pūļa cilvēks, kas jau sācis valdīt pār pasauli, tiek pārāk žēlots, pārāk daudz tam tiek piedots”, tādēļ Nīče noliedz kristietību, jo šī piedošana un vājuma attaisnošana, viņaprāt, notiek kristietības ietekmē. Tādēļ Nīče ir aicinājis veidot izcilu cilvēku – pārcilvēku, kurš būtu spēcīgs gan morāli, gan fiziski, un pacelties virs pūļa līmeņa. Pārcilvēks ir cilvēka ideāls, kurš ir pārvarējis pats sevi.
Katrā ziņā , Nīče krasi izceļas ar savām idejām uz tā laika filosofu fona, kopumā ienesot filosofijā jaunas un neparastas vēsmas.
…
