Ķermeņa ētika un estētika

Pirmatnējā sabiedrībā cilvēkam izvirzās nepieciešamība pakļaut savu uzvedību īpašam ritmam, kārtībai un samazināt bioloģiskos instinktus. Sabiedrības ietvaros pamazām rodas un nostiprinās aizliegumu (tabu), normu un rituālu sistēma, kas aptver visas senās dzīves jomas (medības, karadarbību, ģimenes dzīvi u.c.). Šī sistēma regulēja attiecības starp pirmatnējā kolektīva locekļiem, apliecinot cilvēku jau kā sabiedrisku, nevis kā tīri bioloģisku būtni. Piemēram, viena no normām, lai novērstu konfliktus pirmatnējā barā, bija pārtikas tabu; savas sugas indivīdu ēšanas aizliegums kā viena no pirmajām kultūras izpausmēm. Tas sabiedrības dzīvē nostiprinās pakāpeniski, līdz aptver visus radiniekus, tādējādi ar radiniekiem nevar apieties kā ar citām būtnēm. Senās Grieķijas kultūrai pastāv divas tradīcijas, kuras ietekmē grieķu kultūru kopumā un filozofisko domu. Pirmā no tradīcijām ir varoņu psiholoģija, kurā paudēji ir „Iliādes” un „Odisejas” varoņi. A. Sjomuškins uzsver, ka varoņu personība beidzas tur, kur beidzas viņu ķermenis. Ķermeņa esība sakrīt ar dzīvi, jo līdz ar miesu mirst arī varonis un visas viņa labās īpašības. Otra tradīcija ir arhaiskā mistēriju psiholoģija, kas aptver cilvēku galvenokārt kā garīgu būtni, piešķirot dvēselei pašvērtību.