Johana Gotlība Fihtes darba "Cilvēka sūtība" fragmenta analīze

Spēks, doma, brīvība ir nozīmīgas lietas mūsu dzīvē, tikai katram spēks, doma, brīvība izsaka kaut ko citu, ikdienā mēs varbūt vispār šādos jēdzienos neiedziļināmies, jo mūsu domāšana ir vispārīga. Mēs it kā esam brīvi, bet tajā pat laikā esam arī ierobežoti, mūs ierobežo mūsu stāvoklis sabiedrībā, piederība kādai noteiktai grupai, tāpat mūs arī ierobežo dažāda veida attiecības, jo visam ir robežas, arī mūsu pacietībai. Mēs nespējam dzīvot bez ūdens, ēdiena, miega, pajumtes, ģimenes jo tas piedienas normālai cilvēka dzīvei un, ja nu šie resursi būtu ierobežoti, tad līdz ar to arī mēs būtu ierobežoti. Mūsu spēks var būt gan fizisks, gan morāls, bet mēs neaizdomājamies, ka ir arī kāds visu veidojošais spēks, kas radījis Pasauli un mūs – cilvēkus. Domai ir liels spēks, uzskata, ka tas pat ir visvarenākais spēks pasaulē.
Filozofija nav noteikta zinātne, tajā nav kā matemātikā pareizās vai nepareizās atbildes, jo katrs šo priekšmetu uztver citādāk, tieši tāpat kā ziedu. Šajā referātā tika aplūkotas divi filozofu viedokļi, viens no tiem bija Johana Gotlība Fihtes viedoklis, otrs – mans, atļāvos savi nosaukt par filozofi uz brīdi, kad rakstīju šo darbu, protams, es zinu, ka manas domas var apstrīdēt, bet tāda nu ir tā filozofija, tā ir strīdēšanās par savu domu patiesību. Lasot Fihtes darbu saskāros ar grūtībām uztvert viņa rakstīto, manuprāt, dažkārt ļoti vienkāršas domas, lietas tiek pārāk sarežģītas un likās, ka šo domu pilnībā izprot pats autors, jo tā ir viņa personīgā doma. Un arī mana doma ir tikai man piederoša, jāatzīst, ka es to izprotu vislabāk. Referāts lika arī man padomāt par par jautājumiem, kuriem ikdienā neiedomājos.

…