Filosofijas sākums

Par sengrieķu filozofijas un zinātnes pamatlicēju uzskata Talesu (ap 625.-547.g.p.m.ē.). Taless dzīvoja Mazāzijas piekrastes Milētas pilsētā. Taless un viņa sekotāji tiek saukti par Milētas skolas parstāvjiem. Talesu visvairāk nodarbināja jautājums: No kā sastāv pasaule? Pamazām filozofs saprata, ka viss materiāls veidots no viena elementa. Taless pieņēma, ka viss sastāv no ūdens tā visdažādākajās formās. Viņš novēroja, ka ļoti zemas temperatūras iedarbībā ūdens kļūst ciets, bet pie ļoti augstas – pārtop gaisā. Neskaitāmi šādi vērojumi pamudināja Talesu domāt, ka zemeslode turas uz ūdens, tā ir radusies no ūdens un arī sastāv no tā. Zemi viņš iedomājās kā plakanu disku, kas peld pirmatnējā ūdens virspusē.
Ap 580. – 500.g.p.m.ē. radās aristokrātu grupa – pitagorieši. To vadīja Pitagors. Pitagora autoritāte viņa dibinātajā kopienā bija absolūta. Katru Pitagora vārdu uzskatīja par patiesu. Iestājoties kopienā, bija jāziedo tai visa sava manta. Izstājoties to varēja atgūt. Pitagoriešu apvienībā bija jādod piecu gadu klusēšanas solījums un jāiziet klusēšanas rituāls. Tā bija reizē reliģiska brālība, politiska partija un skola, kur līdzās matemātikai un astronomijai apguva filozofiju un politiku. Pitagors (ap 570.-500.g.p.m.ē.) dzimis Samas salā. Aptuveni 40 gadus pavadījis ceļojumos pa Ēģipti, Divupi, gūstniecībā Persijā. Pitagors bija daudzpusīgs ģēnijs, visizcilākos sasniegumus gūstot matemātikā. …