Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ
9,99 € Add to cart
Add to Wish List
Want cheaper?
ID number:988966
 
Author:
Evaluation:
Published: 30.12.2009.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: n/a
References: Not used
Extract

1.tēma. Filozofija, tās priekšmets, funkcijas un loma sabiedrībā.
1. Filozofijas jēdziens (sophia, philia) un tās ģenēze sengrieķu hellēnisma kultūras laikmetā (5./4.gs.p.m.ē)
Philio – cienīt, mīlēt + sophia – gudrība. Filozofija – garīgās kultūras parādība. Hellēnisma laiks – grieķu civilizācijas augstākais sasniegumu punkts. Grieķi ietekmē arī Eiropas filozofijas attīstību.
Gieķu filozofijā: *dialogs – filozofija jautājumus uzdod, bet nedod konkrētas atbildes. No „dialogs”attīstījies jēdziens „dialekts” – pretrunas princips. * filozofija kā skola – zinātniski pētnieciskā skola. Slikts ir tas skolnieks, kurš nepārspēj savu skolotāju. * plurālisms – filozofija skar intelekta attīstību.
Filosofija ir cilvēka pasaules uzskats un domāšanas veids. Var uzskatīt, ka filosofija ir visu pārējo zinātņu pamats, jo tā sākas ar jautājumiem. Ja atsevišķas zinātnes nodarbojas ar fragmentiem, tad filosofija- ar īstenību kopumā. Filosofijas virzienu tieši nosaka jautājumu loks, par kuriem tā interesējas, uz kuriem cenšas rast atbildes. Jau Platons un Aristotelis izvirzīja jautājumu par dzinuli cilvēkā, kas kļūst par filosofijas cēloni, un viņi par tādu uzskatīja izbrīnu. Cilvēks savu pieredzes pasauli nepieņem vienkārši tādu, kāda tā ir, bet gan ir izbrīnīts, vaicā pēc pamatojuma. Šie jautājumi, savukārt, noved pie šaubām, jo bieži, lai arī tiek uzkrātas dažādas zināšanas un ikdienas pieredze, tomēr tā neved pie kopsakarībām- kopuma būtība paliek apslēpta. Svarīgs filosofijas avots ir arī cilvēka apziņa, ka viņš ir mirstīgs. Galējie cilvēka pārdzīvojumi- nāve un lielas ciešanas- laupa cilvēkam ilūziju par drošību un patvērumu un liek uzdot jautājumus par dzīves jēgu un tās piepildījumu.
filozofija ir pasaules uzskats un domāšanas metode.
filozofija ir zinātne par visiem vispārīgajiem dabas, sabiedrības un cilvēku domāšanas likumiem.
Sākotnēji nebija krasas robežas starp filozofiju un zinātni, bet laika gaitā no filozofijas nošķīrās dažādas zinātnes nozares ar tajās pieņemtajām izziņas metodēm. Raksturojot attiecības starp filozofiju un zinātni pagātnē, A.Einšteins rakstīja: „Filozofija ir kā māte, kas laidusi pasaulē un nodrošinājusi visas pārējās zinātnes.”Filozofiskā doma jeb refleksija aptver pasauli kopumā – visas sfēras, kurās darbojas un par kurām domā cilvēks un, protams, arī viņa paša apziņa.Filozofijas jēdzienu var skaidrot kā gudrības mīlestību vai kā tieksmi pēc gudrības (phileo + sophia). Atbildot uz jautājumu, ko izzina, apjēdz un skaidro filozofija, raksturo filozofijas priekšmetu. Cilvēka garīguma vispārinātāko formu attīstības vēstures analīze noved vispirms pie secinājuma, ka filozofija ir visa pastāvošā apjēguma veids, pasaules uzskata teorētiskā forma.
Pirmoreiz filozofija parādījās Grieķijā hellēnisma laikā 5./6/ gs. p. m. ē. – veidojas pirms vairākiem tūkstošiem gadu, izaugot no mīta.
Šajā laikā veidojas arī cita attieksme pret literatūru un mākslu vispār.
Sengrieķu filosofijas attīstību veicina demokrātija kā specifiska sabiedriskās dzīves organizācijas forma, kas savu pilnīgāko izpausmi gūst polisē, t.i., pilsētvalstī.
filosofija ir kā nebeidzams ceļš uz gudrību- cilvēkam nepārtraukti jāmeklē patiesība un Sokrata vārdiem jāatzīst: „ Es zinu, ka neko nezinu”, jo tieši šie vārdi tiek uzskatīti par vienu no filozofijas pamatprincipiem, pie kā pieturēties, lai neiestigtu pašapmānā un domāšanā virzītos uz priekšu.
Sengrieķu filosofija tās sākotnē ir orientēta kosmoloģiski, t. i., uz dabas vērojumu un kosmisko likumsakarību teorētisku skaidrojumu. Tā tiecas atklāt vienotu pasaules uzbūves principu, visa esošā pirmpamatu. Tā meklējumi savukārt sekmē cēloņsakarības idejas veidošanos: kur ir pirmsākums, visa esošā pamats, tur jābūt arī cēloņsakarīgi veidotai lietu un parādību virknei. Tiek lietots racionāls pasaules apguves veids, kas balstās uz loģiski jēdzienisku domāšanu
4. gs. otrajā pusē pr. Kr. antīkās kultūras attīstības vēsturē iezīmējas nozīmīgs pavērsiens, kas būtiski skar visas cilvēciskās esamības jomas, ievadot jaunu laikmetu- hellēnismu, atnesot nebijušas vērtību orientācijas, pasaules redzējumu un citas atšķirīgas cilvēcisko attiecību formas. Vēsturiski šo pārmaiņu cēlonis ir Maķedonijas Aleksandra plašie karagājieni, kas līdz nepazīšanai maina tā laika pasaules karti, pārmainot robežas un saārdot ierastās sabiedriskās attiecības, bet tos vairāk var uzskatīt par pārmaiņu pastiprinājumu, jo jau klasiskajā kultūrā Sofokla daiļrade 5.gs. pr. Kr. ne tikai apliecina klasiskajai kultūrai raksturīgo harmonisko pasaules redzējumu, bet paredz nemieru un jukas cilvēciskajās attiecībās un cilvēka un dievu attiecībās, ko radīs individuālisms. Ejot bojā polisei, kas klasiskās kultūras apstākļos sevī iemiesoja sociālo Kosmosu, atsevišķos nesaistītos atomos sairst to veidojošie elementi. Polise, kuras autoritāti uzturēja tajā iedzīvinātā brīvo pilsoņu mērķu un interešu kopība, savu vietu atdod atsvešinātam atsevišķam indivīdam un sabiedrībai pāri stāvošam nelielas cilvēku kopas varas organizācijas instrumentam- valstij. …

Author's comment
Work pack:
GREAT DEAL buying in a pack your savings −3,70 €
Work pack Nr. 1118780
Load more similar papers

Atlants

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register