Ļaujiet mums pašiem ēst savu maizi un to, kas paliek pāri, pārdot citiem, nevis otrādi – kaulus, nagus un tesmeņus atmest tautai, kas visus šos materiālos labumus rada

Gandrīz desmit gadu ir pagājis, kopš latvji roku rokā, plecu pie pleca stāvēja pie saviem, vitāli svarīgajiem objektiem un bija gatavi stāties pretī lodēm un tankiem – ja vajadzēs. Gandrīz desmit gadu ir pagājis kopš pēdējās reizes, kad latvieši modināja savu spēku, apņemšanos, ticību un mīlestību pret savu dzimteni.
Cauri gadsimtiem mēs atkal un atkal esam pierādījuši, ka visiem zināmais teiciens: “Kur divi latvieši, tur trīs partijas” derīgs vienīgi pārticības laikos, kad mēs, gluži tā pat kā cilvēki visā plašajā pasaulē, esam personības un kareivji, kas cīnās par savu vietu uz zemes, cīnās par kapeikām, blatiem un augstu stāvošiem amatiem. Mums tikai vajag, lai kāds iebaksta sānos, izrauj mīksto spilvenu no pagalvja un niknu skatienu, skarbā balsī uzkliedz: “Celies!”
Šādus saucienu arī mēs, dobelnieki, toreiz varējām izlasīt katrā savas avīzītes numurā!…