Īss evaņģelizācijas apstākļu salīdzinājums padomju okupācijas periodā un šobrīd Latvijā

Domājot par Latvijas valstiskuma vēsturi un garīgo situāciju, nāk prātā Soģu grāmatā izklāstītā ebreju tautas vēsture. Kamēr tauta bija uzticīga Dievam, tikmēr tā varēja dzīvot mierā un neatkarībā. Taču kaut kādu iemeslu dēļ tauta nespēja palikt uzticīga Dievam, pielūgt Viņu un kalpot Viņam. Padzīvojusi lielāku vai mazāku gadu skaitu neatkarībā, tā atkal pievērsās elkdievībai un praktizēja tās rituālus. „Un viņi atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, kas viņus bija izvedis no Ēģiptes zemes, un sekoja citiem dieviem, proti, to tautu dieviem, kuras dzīvoja tiem visapkārt; viņi tos pielūdza un tā apkaitināja To Kungu.”(Soģu 2:12) Katru reizi, kad tauta novērsās no sava Dieva un pastiprināti praktizēja elkdievību, tā zaudēja savu neatkarību un Dievs to nodeva kādas citas tautas pakļautībā. „Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Izraēlu, un Viņš tos nodeva laupītāju rokās, kas tos aplaupīja, un Viņš lika tiem krist viņu ienaidnieku rokās, kas bija tiem visapkārt, un viņi nespēja vairs noturēties pret saviem ienaidniekiem.”(Soģu 2:14) Un tā tas atkārtojas daudzas reizes. Soģu grāmatā ir uzskaitīti pat gadi, cik tauta dzīvoja neatkarībā un cik gadus tā dzīvoja citas tautas pakļautībā (piemēram, 8:28; 10:2-3; 10:18; 13:1).
Šis ir tas brīdis Latvijas vēsturē, kad Baznīcai vajadzētu stingri un pārliecinoši paust savu viedokli un aktīvi evaņģelizēt, lai notiktu tas, par ko rakstīts Soģu grāmatas 10.nodaļā: „16 Tad tie izmeta no sava vidus svešo tautu dievus, un viņi atkal kalpoja Tam Kungam, un Tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām.”
…