Baznīca viduslaikos
Katoļu baznīcai viduslaikos Rietumeiropā piederēja apmēram viena trešā daļa no visas apstrādātās zemes platības. Tās bija dāvinājuši karaļi un dižciltīgie, kuri, izdarīto grēku dēļ, baidījās no Dieva. Karaļi un dižciltīgie kļuva par klosteru un citu baznīcu institūciju laicīgajiem aizgādņiem un sāka kontrolēt to īpašumus un ienākumus. Bīskapiem un klosteriem bija pat tūkstošiem dzimtļaužu. Garīdzniecība iekasēja desmito tiesu no visiem Rietumeiropas iedzīvotājiem. Ticīgie maksāja garīdzniekiem arī par laulāšanu, kristīšanu un citām baznīcas ceremonijām.[13]
Baznīcas kalpotāji izlika tempļos un klosteros priekšmetus, ko pasludināja par svētiem. Tādi priekšmeti bija Jēzus Kristus mati, gabaliņš no krusta. Ticīgiem tika iestāstīts, ka pieskaroties šiem priekšmetiem (par samaksu), varēja tikt dziedināti slimie. [13]
No visām Rietumeiropas zemēm uz Romu plūda daudz vērtslietu, kas nonāca pāvesta valsts kasē. Romas pāvesti piesavinājās tiesības par naudu piedot grēkus. Tika pārdoti speciāli grēku atlaides raksti – indulgences (no latīņu val. – žēlastība). Mūki tās vadāja pa ciemiem un pilsētām, pārdodot tās tirgus laukumos. Grēku piedošanu varēja iegūt ne tikai par jau izdarītajiem noziegumiem, bet arī par tiem, kas vēl tiks izdarīti. Pāvesta galmā bija sastādīts īpašs saraksts, kurā bija katra grēka cena.
Valdnieki un citi laicīgie augstmaņi, pārkāpjot baznīcas tradīcijas, ka baznīcas amatpersonas ievēl paši garīdznieki, pēc saviem ieskatiem šajos amatos iecēla uzticamus bīskapus un citas baznīcas personas. Daudzi kāroja iegūt kādu ienesīgu baznīcas amatu, lai varētu nodrošināt ģimenei materiālu labklājību
…
