Neskatoties uz to, ka „klusais kliedziens” ir fragments no izrādes, kas veltīta 2.
Pasaules kara laikā notikušajiem kodolsprādzieniem Japānā (Hirosima un Nagasaki), filmā tas iegūst daudz plašāku nozīmi. „Klusais kliedziens” ietver sevī visas cilvēces sāpes, ciešanas, izmisumu un protestu, kad cilvēks apzinās nodarīto postījumu apmērusgan attiecībā pret dabu, gan pret sevi- un to neatgriezeniskumu. Protests nav padošanās vai samierināšanās, gluži otrādāk- tā ir stāšanās pretī tam, kas nav pieņemams. Šeit atkal var runāt par estētisko kategoriju- traģisko. Lai arī destruktīvie spēki uz doto brīdi ir
ņēmuši virsroku, cīņa par ideāliem- skaistumu tā visplašākajā nozīmē- nav beigusies. Šo domu režisors attaino ne tikai ar cilvēku tēlu palīdzību, bet arī iesaistot stāstā dabas procesus- saules aptumsumu un nakts melnumu, kurus pakāpeniski nomaina saullēkts.
Šāda kompozīcija dod cerību, ka viss vēl nav zaudēts un cilvēcei vēl ir iespēja nosargāt to, kas nav izpostīts.
Rezumējot savas domas un izjūtas, uzskatu, ka „Baraka” ir mākslas darbs, kurš
spēj radīt estētisku pārdzīvojumu, rosina aktīvi līdzdarboties nevis tikai vērot, uzrunā
un izglīto ikvienu cilvēku neatkarīgi no viņa reliģiskās un nacionālās piederības.
Tā kā filmā bieži redzami budistu mūki un budisms, kā zināms, ir vismiermīlīgākā
un demokrātiskākā garīgā mācība, tad savu eseju vēlos pabeigt ar Dalailamas vārdiem- „Nereti mēs palielinām savas sāpes un ciešanas, būdami pārlieku jūtīgi, pārāk vētraini reaģēdami uz sīkumiem un dažreiz uztverdami lietas pārāk personiski. Mums piemīt tieksme uzlūkot sīkumus pārlieku nopietni un piešķirt tiem nesamērīgi lielu nozīmi, lai gan tai pašā laikā mēs bieži paliekam vienaldzīgi pret patiesi svarīgajām lietām….”.…
