Dvoržāks rakstīja vairākas simfoniskās poēmas, stīgu kvartetus u.c. darbus. Tomēr nedrīkst izlaist Dvoržāka „Slāvu dejas”, kuras līdzās Brāmsa „Ungāru dejām” un Grīga „Norvēģu dejām” ir izcils 19.gs. 2. puses Eiropas mūzikas paraugs simfoniskās poēmas žanrā. Bērnībā Dvoržāks bija ne tikai dzīvespriecīgs viesību vērotājs, bet arī aktīvs lauku dzīru dalībnieks. Šo deju mākslinieciskā vērtība izpaužas vispirms tādejādi, ka tā nav tautas melodiju apdare, bet oriģinālkompozīcija, kas pārsteidz ar dabiskumu un spēju pilnībā īstenot slāvu tautas deju mūzikas īpatnības. Komponists neaprobežojās tikai ar čehu deju ritmiem, bet pievērsās arī citām slāvu tautām. Tā līdzās čehu tradicionālajai furiantei, polkai, sousidskai, ir dzirdami serbu deju ritmi, un ukraiņu hopakas ritms. Dvoržāks pasvītroti cenšas parādīt slāvu tautu dziesmu un deju kultūras kopību.
Un visbeidzot, runājot par Dvoržāka daiļradi, nevar nepieminēt viņa operas. Dvoržāks līdz mūža galam saglabāja vēlmi kļūt par nozīmīgu operas komponistu. Viņa pirmos soļus operā tēvišķi atbalstīja Smetana. Kaut gan pirmā opera „Karalis un ogļdeģis” bija neveiksme, tā tomēr neapstādināja komponistu. Opera „Alfrēds”, ar bruņinieku sižetu ļoti līdzinājās Smetanas „Brandenburgiešiem” un „Daliboram”. Dvoržākam vajadzēja ko jaunu, lai operas žanrā nepaliktu mūžīgi Smetana ēnā. Nereti libreti, uz kuriem viņš valstīja savas operas, kritiķu acīs izrādījās sižetiski un dramatiski vāji. Viņa agrīnā opermūzika lielākoties bija brīnišķīga, bet viena pati mūzika negarantēja operas panākumus. Pavisam viņš sarakstīja 10 operas, bet dzīvotspējīgākā izrādījās „Nāra”. 1901.g. Dvoržāks ar „Nāru” beidzot izpelnījās kritiķu atzinību arī operas žanrā. Čehu librets, kura autori bija dzejnieks Jaroslovs Kvopds, balstījās Erbena un Ņemcovas pasakās. Šajā libretā jūtama spēcīga H.K.Andersena pasakas „Mazā nāriņa” un Fukē romantiskā stāsta „Undīne” ietekme. Operas pirmizrāde notika Prāgā, 1901.g. martā ar Ruženu Maturovu kā pirmo Nāru. Opera atvēra jaunu – fantastisko sižetu operā.
NOBEIGUMS
19.gs. 2. puse nesusi aizvien pieaugošu nacionālās identitātes apziņu dažādām etniskām grupām Eiropā un citur pasaulē. Bedržihs Smetana bija pirmais komponists, kas rakstīja tieši čehu kultūrai raksturīgu mūziku. Kopā ar Dvoržāku viņi radīja visas čehu mūzikas vēstures fundamentu. Viņi radīja praktiski visus žanrus nacionālajā mūzikā. Cik liels Smetana bija operas žanrā, tik Dvoržāks bija izcils simfoniskajā un kamermūzikas žanrā. Viņi abi centās savā daiļradē parādīt nacionālo faktoru, čehu kultūras elementus, bet, sevišķi Dvoržāks, daiļradē neizslēdza citas kultūras ietekmi. (Dvoržāk amerikāņu, Smetan zviedru). Abi ir gana kritizēti savu laikabiedru acīs, vienīgi Dvoržākam bija nedaudz vieglāk, jo Smetana jau pirms viņa bija izgājis cauri opozīcijas krustugunīm un paspēja ielikt pēdas, kurām droši sekoja Dvoržāks. Lai vai kā, abu komponistu nacionālā vērtība nav nedz noliedzama, nedz apstrīdama.
Nākas piekrist Haroldam Šonbergam, kurš rakstīja, ka: „Smetana bija tas, kurš atklāja čehu mūziku, bet Antonins Dvoržāks bija tas, kurš to aiznesa pasaulē.”
…
