Sacerējuma dziedošā lirika atklāj cilvēka jūtas un pārdzīvojumus. To liecina arī pirmās daļas izstrādājums, kas izaug nevis no kontrastējošo tēmu blakus nostatījuma un cīņas, bet gan no vienas pašas ievada tēmas attīstības. Ar to saistīts arī tonalitāšu pretnostatījuma paņēmiens, nevis pakāpeniska to izkristalizēšanās kā Bēthovena mūzikā. Ar mūzikas lirismu izskaidrojama arī simfonijas tēmu izklāstā faktūra, kas atgādina dziesmas ar pavadījumu un atšķiras no Vīnes klasiķu faktūras. Te meklējama arī orķestra skanējuma savdabība. Vadošo nozīmi gūst „dziedošās” balsis – soloinstrumenti. Visi pārējie orķestra instrumenti tādās reizēs atskaņo tikai pavadījumu.
„Nepabeigtā simfonija” ir viena no Šūberta labākajām simfonijām. Komponista laikabiedri skaņdarbu nespēja pienācīgi novērtēt gluži vienkārši tādēļ, ka nebija to dzirdējuši. Ne reizi simfoniskā orķestra izpildījumā šo simfoniju netika dzirdējis arī pats komponists. Ilgus gadus simfonija glabājās pie Šūberta drauga A. Hitenbrennera. Un tikai 1865. gadā to pirmoreiz atskaņoja diriģents Johans Herbeks. Kopš tā laika Šūberta „Nepabeigtā simfonija” vienmēr bagātina koncertu programmas.
„Forele”. Sidrabaina zivtiņa jautri rotaļājas kalnu strauta dzidrajā ūdenī. Viņa var labi saredzēt draudošās briesmas. Lai to noķertu, zvejnieks saduļķo ūdeni, un, lūk, zivtiņa ir rokā. Dziesmas kustīgajai, graciozajai melodijai ir dejas nokrāsa. Šī melodija skan uz īsu, ātri augšup slīdošu apredzētu pasāžu fona, kuras atgādina vieglus viļņu šļakstus.
„Meža ķēniņš” ir sarežģīts skaņdarbs. Tā nav vis dziesma, bet drīzāk gan dramatiska aina, kurā darbojas trīs personas: tēvs, kas jāj cauri mežam, viņam līdzi tā slimais bērns un bargais Meža ķēniņš, kurš parādās zēnam drudža murgos. Katram no viņiem ir sava melodiskā valoda. Zēna izsaucienos dzirdamas ciešanas, lūgums, šausmas. Tēvs mierina dēlu. Meža ķēniņa melodija skan kā glāsmaina, burvības pilna dziesma. Viņš vilina bērnu savā brīnumainajā valstībā.…
