Instrumentālā mūzika

Prelūdija /franču val. prelude – priekšspēle/ ir neliels instrumentāls skaņdarbs. Kopš 15.gs. prelūdija sākotnēji bija ievads lielākam darbam. Vēlāk, 16.gs., izveidojās kā patstāvīgs skaņdarbs, ko rakstīja galvenokārt harmoniskā akordu faktūrā. Spilgtas ir J.S.Baha ērģeļu prelūdijas. Kopš 19.gs. par prelūdijām sauc arī nelielus patstāvīgus skaņdarbus, visbiežāk klavierēm. Populāras ir F.Šopēna, K.Debisī prelūdijas.
Noktirne /fr. nocturne; it. notturno – nakts/ - instrumentāls skaņdarbs, radies 18.-19.gs.mijā, kas paredzēts atskaņošanai vakarā vai naktī zem klajas debess. 19.gs.noktirne bija neliels, naksnīgu tēlu piestrāvots, liriski sapņains, elēģiska rakstura klavierdarbs, visbiežāk trijdaļu formā. F.Šopēns noktirnes muzikālo tēlainību bagātināja un padziļināja; tās iezīmējās ar spilgtu melodiku un plašu izjūtu dinamiku – no romantiskas poēzijas līdz dramatismam. Roberts Šūmanis akcentēja noktirnē fantastikas elementus.
Etīde /fr.ètude/ instrumentāls skaņdarbs, kurā izmantots kāds noteikts tehnikas spēles paņēmiens izpildītāja meistarības izkopšanai. Piemēram, F.Lista, K.Černi etīdes. 19.gs.izveidojās kā patstāvīgs žanrs. F.Šopēns, F.Lista, K.Debisī, A.Skrjabina, S.Rahmaņinova daiļradē etīde ir virtuozs, mākslinieciski pilnvērtīgs skaņdarbs, kas ne vien pilnveido izpildītāja tehniku, bet attīsta arī māksliniecisko domāšanu un prasa dziļu iejūtību. …