Par Jāni Zālīti
Ar Zālīti saistās jauns posms latviešu mūzikā – no vienkāršās, dzidrās gana stabules mēs pārejam uz mākslu, kur jūtama dziļa jūtu smeldze, prieka un bēdu kausējums, tālu ejošas domas un liela formas bagātība un stingrība. Sākumā ļaudīm Zālīša dziesmas likušās pārāk sarežģītas, gandrīz vai tikai gardēžu ēsma, bet pamazām tās iekaroja sirdis, un tagad pienācis laiks, kad tām tuvojamies ar jaunu izpratni, nopurinot nost visus vecos gružus. Lai priecājamies un pateicamies par to, kas ir viņu būtība: pilnskanīga, dziļa pasaules uztvere, dzīves kuplums, skaņuraksta krāšņums, meistara prasme. Tā ir neuzmācīga, bet jūtīga sirds, tā ir mūzika, kur izjūtam smalkas jūtu noskaņas un patētisku spēku.
J. Zālītis bija noteikt jaunu teku meklētājs. Bet nebūt ne no tiem, kas visus vecos atzinumus ar nicīgu smīnu čupā met, kas vecos dievus tiecas novākt uz muzeju pie citām kuriozitātēm. Un ar to – tieši ar to viņš visiespaidīgāk aizstāv savas pārliecības iekšējo taisnīgumu.
Zālītis nebijās galējību, ja tās viņam likās atbilstam viņa māksliniecisko nodomu sasniegšanai, izsmelšanai. Komponista saulainā daba, personīgais šarms, viņa asprātīgā, ar smaidošu ironiju viegli sātinātā valoda, sabiedriskās dāvanas, bet vispirms jau viņa dziļumā meklējamā bagātā garīgā pasaule viņam viegli atvēra visu viņa līdzgaitnieku sirdis. Daudz mūsu redzamāko rakstnieku kavējās patstāvīgi Zālīša sabiedrībā, izsmeļoša savstarpēja saprašanās, cieša draudzība viņu saistīja sevišķi ar Antonu Austriņu. Bet sekodami Zālīša vokāldarbu ierosinātāju dzejnieku vārdu sarakstam, novērojam, ka svarīgas bijušas, ne personīgās saistības, ne autori, bet viņu izraudzītā viela, un citādi manis uzsvērtā Zālīša dziesmu jūtoņu dažādība arī nebūtu domājama bijusi: reti visu to atrodam sakopotu viena un tā paša autora gara pasaulē. …
