Etnomuzikoloģijas literatūra

Parasti kādam noteiktam instrumentam raksturīgi vairāki lietošanas veidi, nolūki, tomēr kāda tā funkcija parasti dominē. No šīs dominējošās funkcijas viedokļa latviešu tradicionālos instrumentus lietderīgi iedalīt četrās svarīgākajās funkcionālajās grupās:
1. ganu instrumenti – visu veidu svilpes, stabules, taures, arī āžarags un citi ragi; ganīšanas funkcijas nodrošināšanai tiek lietoti arī govju zvani, klabatas;
2. rituālie un ceremoniju instrumenti – zvani un zvaniņi, kāta grabekļi, zvārguļi, paupenes un citu veidu bungas, arī vara bungas, taures, arī vara taure, āžarags un citi ragi;
3. iegremdēšanās sevī, kontemplācijas, meditācijas instruments – kokles;
4. deju mūzikas instrumenti – somas stabules, arī citi stabuļu veidi, harmonika, tāss, vijole, base, cītaras, cītarkokles, cimboles, bungas, sietiņš, vargāns, trijstūris; sporādiski šai grupai pievienojas arī dažādi klabekļi un grabekļi;
5. kristīgā ceremoniāla un svēto dziesmu pavadīšanas instrumenti – klabatas, zvani, katla bungas, kokles, vienstīdzis, rata lira, somas stabules;
6. maģijas instrumenti – zvani, zvārguļi, bungas, baubens, dūcenis, somas stabules;
7. militārmūzikas instrumenti – paupenes jeb katla bungas, taures, klabekļi;
8. medību, zvejas instrumenti – klabatas, tarkšķi, svilpes.
Muzikālais aranžējums ir skaņu attēlojums. Etnogrāfija ir rakstīšana par cilvēkiem- no grieķu val.-ethnos un –graphein. Etnogrāfijai jābūt atšķirigai no antropoloģijas. Mūzikas etnogrāfijai nav jāatbilst mūzikas antropoloģijai. Mūzikas etnogrāfija ir rakstīšana par to, kādā veidā cilvēki taisa mūziku.
…