Vispirms latvieši iepazina biljardu no vecām, padzeltējušām krievu celuloīda lentēm, kur šaušalīgi piedūmotās telpās uniformēti kungi ar dzelzs rokas spēku un perfektumu trieca bumbu pēc bumbas ‘’lūzās’’. Pēc šīs teorētiskās sagatavošanās interesenti varēja mēģināt krievu biljarda galdus atrast šur un tur ‘’zavodu’’ atpūtas bāzēs, sanatorijās, pansionātos u.c. Viens otrs galds no šiem pagājušās krievu biljarda godības lieciniekiem kā drausmīgs laika zoba upuris, milzīga zaļa masa ar kāju artrītu tagad ļimst dažā somu pirtī un līdzīgās uzdzīves vietās. Tomēr tieši pie šiem galdiem savu meistarību līdz dimanta vizmai slīpējis ne viens vien no tagadējiem snookera vai pūla čempioniem Latvijā. Latvijas cilvēki kvēli spēlē to pašu biljardu, ko visā progresīvajā pasaulē. Un, re, pasaulē pazīst treju veidu biljardu - snookeru, pūlu un karambolu.
Biljarda spēlei ir pagara vēsture, kuras aizsākumus saista ar līdzīgu spēli uz zālāja - kriketu. Jebkurā Lielbritānijas krogā jums apzvērēs, ka biljarda dzimtene ir Anglija un nekas cits, tomēr francūži iebildīs, apgalvojot, ka vismaz spēles nosaukums ir cēlies no franču vārda ‘’billart’’ (roka ar nūju), bet, tā kā šie kašķi par paternitāti attiecas uz XIV gadsimtu, mums, latviešiem, mazsvarīgi tur iejaukties.
Tālāk mums jāmācās pārņemt tās tradīcijas, kuras reizē ar biljardu atsūtījuši Rietumi. Par šīs spēles džentelmeniskumu liecina spēlmaņu godīgums. Ir, teiksim, pieņemts, ka snookera spēlētājs pats steidzas pielikt savus soda punktus par labu pretiniekam. …
