Renesanses filosofiskā doma

Nobeigums
Ar atjaunotnes uzsākšanu renesanse vienīgi paplašināja plaisu starp Rietumiem un Austrumiem.
Piecus gadsimtus pēc renesanses beigām, kad kristīgā pasaule bija daudz neviendabīgāka nekā toreiz, daudzi kristiešu teologi humānismu uzskatīja par galveno šīs sašķelšanās vaininieku, savukārt visi tie cilvēki, kas mūsdienās neslēpj savu nepatiku pret kristietību – marksisti, socioloģijas zinātnes pārstāvji un citustarp ateisti – pauž viedokli, ka ar renesansi sākās Eiropas atbrīvošana.1
Kopumā renesanses laikmets ir radījis dziļas sekas un paliekošas vērtības Eiropas kultūrā. Montēņa esejas popularitāti un atzinību saglabājušas arī mūsdienās, pateicoties to universalizēto vispārinājumu un individuālās interpretācijas trūkuma dēļ, viņa centieni radīt piemēru brīvas, autonomas būtnes bez bailēm un aizspriedumiem veidošanai tiek turpināti arī 20.gs filozofijā. Roterdamas Erasma ietekme ir skārusi gandrīz visu Eiropu – sākot ar Poliju un Ungāriju, līdz Skandināvijai un Spānijai.
Renesansē paplašinājās zināmās pasaules robežas, tika atklāti jauni kontinenti, paplašinājās arī imaginārās pasaules robežas, jo veidojās utopiskā modeļa uzskate. Šim laikam raksturīga arī tradicionālo autoritāšu izaicināšana un savas, nevis dievišķās patiesības aizstāvēšana. Lielu nozīmi ieguva antīkās kultūras vērtības, ko renesansē pārņēma un vienlaicīgi izrāvās ārpus šīm robežām, lai sasniegtu jaunus horizontus, viss šajā laikmetā tika pacelts jaunā līmenī.


…