Baltu dievu saime

Latviešu folklorā, nav saglabājušās īsti pārliecinošas liecības par Dieva un debess tāpatību. Tautasdziesmas Dievs ir sastopams kā paralēltēls Saules vai Pērkona vietā, braucot no kalna, brienot rudzu lauku un nesot svētību, auglību visai zemei.Piederību debesu sfērai norāda viņa greznais, mirdzošais tērps, līdzdalība Saules un Mēness strīdos, Saules meitas kāzās, Dieva dēlu un Saules meitu attiecību kārtošanā.
Dievs nosaka gan zvaigzņu gaitu pie debesīm, gan labā uzvaru par ļauno, gaismas – pār tumsu, gan cilvēka mūža ritumu un pacelšanos labklājības kalnā. Cilvēka likteņa lemšanā Dievs darbojas paralēli Laimai.Tautasdziesmas Dieva demiurga funkcijas parādās tikai otrajā plāna, kamēr saturs risina cilvēku ikdienas dzīves vai morāles jautājumus.
Folkloras pamatžanros Dievs parādās galvenokārt kā personificēta būtne, kuras darbība skar visus kosmoloģiskos līmeņus gan debesis, gn zemi, vienīgi apakšzeme paliek ārpus būtiskas tā ietekmes sfēras. Ārējam izskatam veltīta visai maza uzmanība, zināms ka viņš mēdz staigāt, jāt vai braukt no kalna lejiņa, pelēkā vai zaļa zīda mētelītī, kas dziesmu kontekstā saistās ar pavasara atnākšanu vai rudzu druvu ziedēšanu un tād viņš funkcionē kā auglības simbols. Pasakas Dievu tēlo ka veco, nabadzigo vīriņju.…